19. Dagnija iedeva skuķiem plastmasas spainīšus un notupināja lasīt ērkšķogas, vēlreiz stingri piekodinādama apkārt neblandīties. Tad visi meklētāji sadalījās pāros un iebrida mežā.
19.
Dagnija iedeva skuķiem plastmasas spainīšus un notupināja lasīt ērkšķogas, vēlreiz stingri piekodinādama apkārt neblandīties. Tad visi meklētāji sadalījās pāros un iebrida mežā.
– Kā tu domā, vai viņi kaut ko atradīs? – nopietni kā pieaudzis cilvēks Madarai vaicāja Alla, kad pieaugušo muguras bija pagaisušas spirgtajā zaļumā.
– Nezinu, – nošņāca Madara. Jau pirmās ogas raujot, viņai pirkstā bija iedūries liels ērkšķis. Vai nu no sāpēm, vai vēl aiz kāda cita, mazajai māsīcai neizprotama iemesla, meitenei acīs sariesās asaras.
– Riebīgs krūms un riebīgas ogas, – viņa pukojās, lai gan allaž bija saviem vienpadsmit gadiem pārsteidzoši klusa un savaldīga.
Šajā ziņā mazā māsīca lielajai pilnībā piekrita. Vecmammai bija viegli pateikt: “Sēdiet un strādājiet, kamēr krūms tīrs!”. Viņai nebija te jāmokās, sadurot pilnus pirkstus nejauki sāpīgiem ērkšķiem un noskrāpējot delmus un elkoņus līdz asinīm.
Allai tā vien likās, ka krūms meitenes ķircina. Visas pazares vizēja kā sarkanām krellēm piekārtas, bet zaru galos, kur taču būtu viegla pietikšana, šūpojās tikai dažas sīkas odziņas. Pat tad, ja mazajai roķelei izdevās pietikt lielajām sārtvaidzēm bez starpgadījumiem, nedrīkstēja grābt ar sauju, jo nekad nevarēja būt īsti drošs, vai starp ogām nav paslēpies arī kāds ērkšķis.
Brīdi abas strādāja klusēdamas, tad mazā vēlreiz pārjautāja:
– Kā tu domā, vai viņi tavu mammu atradīs?
– Ne – zi – nu, – atcirta Madara, nu jau pavisam dusmīgi.
Viņa arī bija nikna, taču ne jau uz mazo Allu, kas pēdējo nedēļu laikā bija kļuvusi tuvāka nekā jebkad agrāk. Rīgā, kur diendienā varēja tikties ar klasesbiedrenēm un sētas skuķiem, Madara knauķi mēdza nevērīgi pastumt malā kā jebkuru citu traucēkli. “Rateniekos” Alla bija vienīgā, ar kuru viņa varēja pārrunāt savas pusaudzes nojausmas un fantāzijas. Mazā neņēma ļaunā, ja Madara kādreiz bez iemesla sarāja vai saplucināja aiz matiem. Toties viņa bija pirmā, kas ķērās apmīļot, ja redzēja, ka lielā ir nobēdājusies.
– Man šis darbs riebjas, – Madara teica, piecēlās un nopurināja kleitu no zāļu stiebriem un sūnām. – Labāk iesim uz Gauju.
Mazā no prieka gandrīz palēcās. Spaiņus pie krūma pametušas, māsīcas skriešus metās pāri pagalmam, kur klētiņas galā iemīta taciņa izveda tieši uz smilšainās sēres. Milzīgs, pa pusei niedrēs ieaudzis laukakmens peldvietas malā bija meiteņu iemīļota uzturēšanās vieta.
Madarai patika sēdēt uz plakanās, saulē sasildītās virsmas un vērot kā dzintaraini vizošā straume, pār akmeņaino gultni traukdama, vietām veido sīkus vilnīšus. Tikai dažus soļus tālāk sākās rāms, ievām noaudzis līcis, kurā peldēties neuzdrošinājās pat pieaugušie. Straume te kļuva tumšbrūna un draudīgi murdēja kā vārīties iesācis katls. Tā vairs nebija draiskule Gauja, kas, pār oļiem skriedama, čalo kā nebēdnīgs skuķis. Līcī upe glūnēja kā viltīga un ļauna sieva, gatava katru neuzmanīgo satvert un ieraut atvara dzīlēs.
– Re, manas lelles, – priecīgi izsaucās Alla un attupās ūdens malā, kur smiltīs bija sasprausti vairāki kalmju kāti gariem sakņu matiem.
Madara apsēdās ierastajā vietā uz akmens un apņēma rokām ceļgalus. Krūtīs atkal iesmeldza kā skumjas, kā žēlums. Kārtējo reizi pārņēma sajūta, ka viņa ir visu atstumta un nevajadzīga, vienīgā vainīgā visās likstās, ar kurām nesekmīgi cīnās ģimene. Ja nebūtu Madaras, vecākiem būtu vairāk naudas. Iespējams, mamma tad nedzertu un nebārtos ar tēti. Varbūt viņi vispār izšķirtos un sāktu savu, daudz laimīgāku dzīvi. Pat vecmāmiņa noteikti priecātos, ja vairs nevajadzētu rāties ar nepaklausīgo un spītīgo skuķi. Visiem būtu daudz, daudz labāk, jaukāk un ērtāk, ja viņas, Madaras, vairs nebūtu.
To atskāršot, gribējās kliegt tā, lai visa pasaule dzird: “Ja vien es spētu, ielīstu kurmja alā, izputētu no zemes virsas! Bet – es nevaru, man ir jādzīvo, lai gan skaidri zinu, ka visiem esmu par nastu!” Taču kliedziena vietā no pusaudzes krūtīm izlauzās nevarīgs, gārdzienam līdzīgs vaids, kas pārtapa skaļos šņukstos.
Izbijusies Alla pavērās uz akmens pusi. Redzēdama māsīcu raudam, mazā nometa lelles, pietecēja Madarai un aptvēra viņu savām sīkajām rociņām.
– Neraudi! Nu, neraudi taču, – viņa mierināja un pieglauda galvu māsīcas plecam.
Taču Madara nevis aprima, bet apķērās Allai ap kaklu un sāka raudāt pilnā balsī. Ne asaras, bet nedēļām krāti un neviena neuzklausīti vārdi tur pārtapa sālās straumēs un ritēja pār vaigiem. Tās vēstīja, cik alkaini meitene ilgojas pēc kāda, kurš saprot, piedod un apmīļo.
