Ādolfs kalpiņš: lepojas ar sievastēva gūto ordeni un tēvzemes mīlestību.
Ādolfs kalpiņš: lepojas ar sievastēva gūto ordeni un tēvzemes mīlestību.
Katru gadu Lāčplēša dienā Stradu pagasta padomes pārstāvji dodas ciemos pie “Lāčplēšu” māju iemītnieka, 93 gadus vecā Ādolfa Kalpiņa, kura sievastēvs Eduards Līviņš bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.
Mājas otrajā stāvā Ā.Kalpiņš ierīkojis nelielu piemiņas vietu, kur var skatīt E.Līviņa Lāčplēša Kara ordeni, Jura ordeni un fotogrāfijas. Ā.Kalpiņš svētku dienā Latvijas sarkanbaltsarkano karogu mastā nevelk pienākuma pēc, bet lai ar cieņu atcerētos un pieminētu sievastēvu, kura kapavieta vēl līdz šim nav zināma.
“Eduards Līviņš savulaik pats cēla šīs mājas un deva tām vārdu “Lāčplēši” – par godu tam, ka pats piedalījās Bermontiādē. Viņš bija vecs karavīrs, sašauts kā siets, tomēr dzīvs un laimīgs, ka Latvija ir brīva. Mums katram ir savs sargeņģelis, kas mūs sargā, arī viņu sargāja. Vēlāk gan viņu sarkanie partizāni nošāva trīs dienas pirms kara beigām 1945.gadā Kurzemē. Tajā laikā visi Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri slēpās, meklēja glābiņu. Iespējams, E.Līviņš juta, ka viņu var nonāvēt, jo, mūkot prom, viņš atstāja savus ordeņus un lūdza tos glabāt. Arī viņš devās uz Kurzemi, bet no lodes neizmuka. Vēlāk devos meklēt viņa kapavietu, tomēr neveiksmīgi,” atminas Ā.Kalpiņš.
Stāstot par izjūtām valsts svētkos, Ā.Kalpiņš noslauka asaras. “Mana sieva Irēna bija vienīgā meita, izglītota, jo Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru bērni Ulmaņlaikos varēja mācīties par brīvu. Atceros, kā mēs abi 18.novembra svētkos gājām pastaigāties pa Rīgu, vēl nebijām precējušies. Skaisti bija. Varbūt tādēļ, ka bijām jauni?” domā Ā.Kalpiņš.
