Gulbenes vēstures un mākslas muzejā, pērn gatavojot Latvijas Kara muzeja izstādi par latviešiem piešķirtajiem apbalvojumiem, apkopojām materiālus par novadniekiem – Lāčplēša ordeņa kavalieriem, ko publicējām “Dzirkstelē”.
Gulbenes vēstures un mākslas muzejā, pērn gatavojot Latvijas Kara muzeja izstādi par latviešiem piešķirtajiem apbalvojumiem, apkopojām materiālus par novadniekiem – Lāčplēša ordeņa kavalieriem, ko publicējām “Dzirkstelē”. Kopš šīs izstādes un publikācijas esam guvuši jaunu informāciju, kas diemžēl nav pilnīga. Šī informācija saistīta ar muzejā notiekošo pētniecisko darbu.
Gulbenes vēstures un mākslas muzejā glabājās valstī lielākā stikla fotonegatīvu kolekcija – vairāk nekā 14 000 stikla plašu. Pateicoties Latvijas Kultūrkapitāla fonda atbalstam, muzejam ir iespēja šo unikālo kolekciju apstrādāt – negatīvus pārvērst pozitīvos, ko glabājam digitālā formā. Pašlaik ir pabeigta Ferdinanda Knoka kolekcijas apstrāde, uzsākta Alberta Lēzera kolekcijas apstrāde.
Ferdinands Knoks (Knoke) fotografēja no 20.gadsimta sākuma līdz četrdesmitajiem gadiem. Viņš dzīvoja Galgauskas pagastā, bet fotografēja ne tikai savā pagastā, bet arī Tirzas, Lizuma, Druvienas, Adulienas. Pie viņa fotografējās gan šo pagastu iedzīvotāji, gan viņu viesi. Fotogrāfs bieži brauca arī uz mājām, kur notika kādi godi.
Apskatot apstrādātos negatīvus, vairākos fotoattēlos saskatījām vīrus ar Lāčplēša Kara ordeni pie krūts. Viens no tiem (aizsargu foto pie Galgauskas pagasta valdes), šķiet, varētu būt Arvīds Zaķis (dzimis Galgauskas pagastā). Ordeni viņš saņēma par cīņām Latgales frontē, bija Latgales partizānu pulka seržants. Pēc kara saimniekojis tēva mājās, bijis pagasta aizsargu nodaļas priekšnieks. Otrā pasaules kara laikā bija pagasta vecākais, pēc kara – nacionālais partizāns. 1948. gada pavasarī, nonācis čekistu ielenkumā, izdarīja pašnāvību.
Divus pārējos diemžēl nevaram atpazīt. Arī fotogrāfiju izpēte Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem veltītajā enciklopēdijā bija nesekmīga. Šoreiz ar laikraksta starpniecību gribam vērsties pie lasītājiem ar lūgumu palīdzēt – varbūt kāds atpazīs savu radinieku vai kaimiņu. Lielāka ir varbūtība, ka tie varētu būt cilvēki no jau minētajiem pagastiem, bet nav izslēgts, ka tas ir arī kāds viesis no tālienes. Būsim pateicīgi par katru informāciju.
Lāčplēša Kara ordenis (LKO) dibināts 1919.gada 11.novembrī – dienā, kad latviešu karavīri padzina no Rīgas bermontiešus.
Ordeni piešķīra vienīgi par kara nopelniem un tikai tiem, kas pienākumu pret valsti izpildījuši ar grūtiem un izciliem varoņdarbiem. Ordeni varēja piešķirt Latvijas armijas un bijušo strēlnieku pulku karavīriem, kā arī ārzemniekiem, kas palīdzējuši Latvijas armijai Brīvības cīņās vai citādi sekmējuši Latvijas valsts nodibināšanu.
Apbalvojums – 39 gulbeniešiem
Pirmie LKO piešķirti 1920. gada 13.augustā, bet pati apbalvošana notika Lāčplēša dienā, kad Satversmes Sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste apbalvojumus pasniedza svinīgās parādes laikā Esplanādē. Apbalvojumam bija trīs šķiras, kopumā to saņēmušas 2073 personas. I šķiras ordenis tika piešķirts četriem latviešiem: pulkvedim O.Kalpakam (pēc nāves), pulkvedim F.Briedim (pēc nāves), ģenerālim J.Balodim, ģenerālim K.Berķim un astoņiem ārzemniekiem. Ar II šķiras ordeni apbalvoti 18 latvieši un 43 ārvalstnieki. Ar III šķiras ordeni apbalvoti 1802 latvieši un 271 ārvalstnieks. (Pēdējā apbalvošana ar ordeni notika 1928.gadā. 2003.gada augustā ASV 102 gadu vecumā mira pēdējais Lāčplēša kara ordeņa kavalieris A. Lauris.) Starp viņiem – 39 karavīri, kas dzimuši tagadējā Gulbenes rajona teritorijā. Vēl 9 Lāčplēša ordeņa kavalieri vēlāk ir dzīvojuši vai darbojušies rajona teritorijā.
1929.gadā atklātais piemineklis par Latvijas brīvību kritušajiem Gulbenes draudzes varoņiem tika veltīts arī tiem 56 Latvijas Atbrīvošanas cīņās kritušajiem karavīriem, kas nāca no Gulbenes draudzes. Latvijā Lāčplēša diena tika svinīgi atzīmēta līdz 1940.gadam. Padomju laikā tie bija aizliegtie svētki. Tos atkal atzīmēja 1988.gada 11.novembrī, kad Ēvalds Valters un Alberts Bels uzvilka sarkanbaltsarkano karogu Rīgas pils Svētā Gara tornī. Ar Lāčplēša dienu saistās arī Gulbenes Brīvības pieminekļa atjaunošana – 1991.gada 11.novembrī atjaunojamā pieminekļa pamatos iemūrēja jaunu kapsulu ar tekstu, bet 1992.gada 10.novembrī atklāts atjaunotais piemineklis.
Neskarts visus padomju gadus
Arī Tirzas draudzes kritušajiem veltīts piemineklis. 1927.gada 24.jūlijā Tirzas Kancēna kapos tika likts pieminekļa pamatakmens, un 1928.gada 9.septembrī notika pieminekļa svinīga atklāšana.
Pieminekļa projekta autors ir ievērojamais latviešu arhitekts A.Birzenieks, bronzas daļas veidojis tēlnieks V.Treijs, granītā kalis Madonas akmeņkalis J.Blumbergs.
Tirzas piemineklis ir 5,9 metrus augsta četrstūra kolonna, kas veidota no masīviem granīta bluķiem.
Pieminekļa priekšpusē ir no bronzas veidota lauvas galva un plāksne ar uzrakstu: “Še svētā vietā krietnu vīru tikums sev radis apgarotu mitekli.”
Pieminekļa otrā pusē bronzas plāksnē iekalts šāds teksts: “Karā un brīvības cīņās kritušo Tirzas draudzes dēlu mūžīgai piemiņai. ANNO 1928.”
Atšķirībā no Gulbenes pieminekļa Tirzas piemineklis nostāvēja neskarts visus padomju gadus.
