Dzirkstele.lv
“Te (Tirzā) mīlestību neatrauj, tik dala!” savā dzejā šādu atziņu izteikusi dzejniece Elza Ķezbere, un tas paliek uz laiku laikiem kā saturīgākais novērtējums.
Prieks par mazajiem tirzmaliešiem
Pirms vairākiem gadiem, kad pagasta svētkos svinīgi uzņēma manu mazmazdēlu Tomu Jāni, laika rats ir ritējis neticamā ātrumā un par tradīciju kļuvuši pagastu svētki ar jau zināmu rituālu. Toreiz man spontāni radās īss dzejolītis: “Ak tu manu puķuzirnīt… izplet rokas saules stariem.” Tas iegūlies manu pārdomu apcirkņos, un arī šogad jauni “puķuzirnīši” piepulcēti mūsu pagasta saimei.
Ir teiciens: kur mana sirds, tur manas mājas. Ne vienmēr ir apstākļi, kas veicina jauno ģimeņu piejaucēšanu savas sirds vietai. Tas manu sirdi sāpina, bet loloju cerību, ka pagasts augs un tauta vairosies.
Svētku sajūtu radīja skaistais noformējums, ko veikuši mūsu klusie pagasta rūķi. Mīlestības saliņa estrādē skaisti pušķota un jauki izgreznota, bērnu aktivitātēm pakārtota – radīta ideāla godināšanas vieta. Kā simbols gudrībai un zinātkārei mazulim piemērota pirmā grāmatiņa! Man prieks par mazajiem tirzmaliešiem!
Pagastā vairāk mirušo nekā dzimušo? Tā jau ne tikai mums. Vecākus vilina labi atalgotas darba vietas, labiekārtoti dzīvokļi, jaunatnes piesaistei arī stipendiju politika. Kurš maksā izdevīgāk, dod dāsnāk, tas arī piesaista! Un jaunās ģimenes aizbrauc, jo bieži liekas, ka labi tur, kur mūsu nav! Lauku plašumi un labumi nespēj izkonkurēt pilsētas vidi, tās ērtības un iespējas. Lokālpatriotisms, mīlestība uz dzimtas iekopto vietu ir kā reta puķe, kopjama un lolojama.
Kas gan būtu Tirza bez savu labumu tirgus? Arī senās tradīcijas tiek koptas. Uz Antras Bariņas – mūsu vecākās paaudzes un pensionāru kopā turētājas – priekšautiņa rakstīts: “Rīta rasa noskaloja rožu ziediem puteklīšus, Es aizmirsu ļaunus vārdus, labus vārdus dzirdēdama.” Šo saimnieces atribūtu no vissenākajiem laikiem Antrai dāvinājusi Dzintra Ceriņa no senču rokdarbu kolekcijas. Antra man arī pārstāstīja emocijas, idejas un notikumus tirdziņā: tur bijuši visi latviešu vēdera iecienītie lauku produkti: kūkas, pīrādziņi un sieri kā tūlītēji izbaudāma prece. Viss izpirkts līdz pēdējai kripatai. Gods mūsu īstenajām saimniecēm!
Vienmēr esmu apbrīnojusi tirzmaliešu pavārmākslu, darbošanos un enerģiju. Esmu no ģimenes, kurā bijusi tādas slavenas saimnieces kā mana vecmamma Zālīš` māte un mana vīramāte – senā kaucmindiete Anna! Vēroju, ka ģimenēs, laikam jau gēnu līmenī, mantota šī pavārmāksla. Tikai es esmu pilnīga kulinārijas un ēst gatavošanas nepraša un, kā saka, tikai noņemu cepuri un paklanos čaklo saimnieču priekšā!
Meklējiet vēsturi!
Tā kā sen nebiju apmeklējusi 2005.gadā atklāto pagasta padomju laika lietu krātuvi “Dispečeri”, pati uzprasījos tur piedalīties kā diskusiju uzsācēja un runātāja par man zināmo pagājušā gadsimta medicīnu un notikumiem pagastā man tuvajā lauciņā.
Vai kāds zina, ka arī mūsu slavenais grāmatnieks Jānis Misiņš, kuram šogad aprit 160. dzimšanas piemiņa, bijis no 1877. līdz 1882.gadam Velēnā aptiekas vadītājs? Misiņš Velēnas slimnīcā pie ārsta A.Šummera ārstējies pēc bērnībā pārslimotā šarlaka (skarlatīnas). Cik briesmīgi toreiz izskanējis šis slimības nosaukums, kas tagad šķiet tik parasts un slimības ārstēšana tik viegla!
Pirms pagasta svētkiem, zinot, ka gribu papildināt arī savas zināšanas par seno medicīnu un gatavojoties diskusijai, ieguvu jaunas atziņas. Bezgala interesantas man šķita žurnāla “Veselība” izdevumi, kurus atradu savas mājas bēniņos ar 1978.gada datējumu. Lai būtu priekšstats par, manuprāt, vērtīgo tālaika vienīgo šāda satura žurnālu, dažus numurus uzdāvināju muzeja krātuvei. Arī iespaidīgā profesora Heglina “gudrā grāmata” no mana plaukta pārceļoja uz mūsu krātuves medicīnas stūrīti. Būtu jauki, ja kāds zinātkārais to pārlapotu! Sevišķi jau jaunie mediķi tur atrastu daudz noderīga. Žurnāls tolaik bija adresēts gan mediķiem, gan tautai.
Kas gan būtu mūsu dažādās profesijas bez to vēsturiskā skatījuma? Medicīnas stūrītis krātuvē lika arī man uz bijušo paraudzīties citām acīm un pastāstīt apmeklētājiem, kā bija, kad nebija visa tā, kas medicīnā ienācis pa šiem gadiem… Te ieraudzīju arī Tirzas lauku slimnīcā bijušās un piemirstās lietas. Arī savu ārsta halātu, padomju laiku pateicības vimpeli par labāko lauku ambulanci, neatliekamās palīdzības mazo koferīti, stomatoloģes Veras Caunes zobu labojamo aparatūru, zīdaiņu gultiņu, kurā guldīti visjaunākie un mazākie. Emocijas un atziņas gan man, gan krātuves apmeklētājiem!
Meklējiet vēsturi rakstos un lietās! Vai viss, kas vakar bijis moderns, jauns un aktuāls, šodien šķiet arhaisks, vecs un aizmirstams? Tas nav tiesa! Medicīnas ēku nebūvē no jauna. Arī tas ir paaudžu darbs. Un bieži jaunas idejas rodamas vecajās un aizmirstajās metodēs. Tā ir arī mana dzīve, un prieks, ka varu salīdzināt, kā bija un kā ir. Tā ir liela likteņa dāvana saskatīt avota sākumus un zināšanu kosmisko veidošanos. Jauks un izzinošs ir krātuves gidu Anetes un Ivetas Ziepnieces stāstījums. Jauki iekārtota no skolas “Ziedukalniem” pārceltā novadnieku telpa ar savu elpu un interjeru. Ar to saistās īpaši plāni un ieceres.
Tā kā līdz šim nebiju apmeklējusi slaveno un unikālo Tirzas Attīstības biedrības paspārnē esošo Slēpju muzeju, pieņēmu uzaicinājumu to apmeklēt individuāli. Tā izveidotājs un tradīciju nesējs Nils Treijs ziedoja man savu laiku un, papildus iepazinusies ar muzeja mājaslapu internetā, saņēmu tādu informāciju un pētījumu par slēpošanu no pasaules senatnes līdz mūsdienām, ka… man mute palika vaļā, kā tādās reizēs izsaucas. Pasaules mēroga pētījums, ekspozīciju noformējums un jauki plāni muzeja tālākajai attīstībai.
Nejaušības un apstākļu sakritības dēļ bieži nonāku vietā, kad jāizsaucas: nu tas gan ir tas Dieva pirksts, kas norādīja ceļu! Un tā es nokļuvu omulību klubiņa atmosfērā kultūras nama skaistākajā telpā, kuras sienas grezno senā fotogrāfa Ferdinanda Knoka fotogrāfiju kolekcija. Zināms, ka šāda klubiņa krusttēvs Latvijā ir rakstnieks un publicists Ēriks Hānbergs. Mēs arī vēlamies radīt omulību. Redzēs, kas mums sanāks un kā tradīcija ieviesīsies un izvērsīsies!
Omulību radīt ir jāmācās
Idejas un sarunas pie tējas un kafijas, pīrādziņiem un saldiem pacienājumi! Omulību radīt un uzturēt ir jāprot un jāmācās. Raudzījos pēc vārda paskaidrojuma Latviešu literārās valodas vārdnīcā (1986). Citēju: “Omulīgs cilvēks ir tāds, kam ir laba pašsajūta, labs garastāvoklis, tāds, kas ir labsirdīgs…” Ak, kā biežāk vajadzētu justies omulīgi, runāties par jauko, skaisto un sapņot!
Rakstniece Laima Kota, Nila Treija ģimene ar draugiem te jutās atraisīti un piesaistīja sarunām pārējos. Mums, tirzmaliešiem, nāksies turpmākos klubiņa pasākumos atraisīties, izkopt savu dvēseles noskaņojumu un nekautrēties to paust. Omulību klubiņam Tirzā būt! Jāizdomā arī trāpīgs nosaukums! Lūdzu, ierosinājumus paust pagasta pārvaldē, lai uz Pasaules tirzmaliešu saietu mēs varētu klubiņā uzņemt tuvus un tālus viesus! Uz tikšanos nākamā gada pirmajā augusta sestdienā!
Kad visu dienu bija iets, skriets, dalīts un saņemts prieks, izvēlējos svētku turpinājumā baudīt koncertu lielajā zālē. Mani īpaši uzrunāja sieviešu vokālā ansambļa dziedājums itāliski. Kājas cilājās taktī, un piebalsoja zāle. Tad Rīgas viesu – rakstnieka, dziesmu tekstu autora un “Latvijas Radio 2” balss Dzintara Tilaka piesēdiens uz skatuves kāpnēm kopā ar savu draugu un dziesminieku Āri Ziemeli. Publika bija atsaucīga, un palikām, kā saka, uz prieka viļņa.
Novēlu mūsu kultūras nama vadītājai Aldai Albertei sparu un nenogurstošu enerģiju! Kaut izdotos renovēt Tirzas estrādi, lai nākamajos pasākumos būtu ērtāk, skaistāk un skanīgāk!
– Ieva Bērziņa
