Galgauskas pagasta vārds drīzumā izskanēs visā Latvijā, jo kopš 26.oktobra piemājas saimniecībā “Zemītes” mājvietu raduši 46 gaļas šķirnes “Galloway” lopi, kurus no Dānijas atvedis individuālais komersants Niels Ole Sondegaarts.
Galgauskas pagasta vārds drīzumā izskanēs visā Latvijā, jo kopš 26.oktobra piemājas saimniecībā “Zemītes” mājvietu raduši 46 gaļas šķirnes “Galloway” lopi, kurus no Dānijas atvedis individuālais komersants Niels Ole Sondegaarts.
Latvijā šīs šķirnes dzīvnieki ievesti pirmo reizi. Pasaulē tos audzē, sākot no Grenlandes līdz Austrālijai, jo dzīvnieki vienlīdz labi jūtas dažādos klimatiskajos apstākļos.
“Zemīšu” saimnieks Egils Kušķis, kas uzņēmies rūpes par ganāmpulku, jokojot saka, ka esot kļuvis par pirmo kovboju pagastā, jo dzīvnieki galvenokārt uzturoties aplokos, tāpēc uzskatāmi par savvaļas lopiem.
Iztālēm raugoties, cik nesteidzīgi tie pārvietojas pa tuvējo aploku, ko iežogo tikai elektriskais gans, šķiet, ka lielākā daļa dzīvnieku apjozusies ar baltām, platām jostām. Trīs nedēļās tie paspējuši aprast ar jauno mājvietu un pārliecināties, ka saimnieka piedāvātais dabiskajās pļavās gatavotais siens ir īpaši aromātisks un garšīgs.
Lai pieietu iespējami tuvāk aplokiem un aplūkotu dzīvniekus, Egils iznomāja mums, žurnālistiem, pamatīgus gumijas zābakus, citādāk lauku dubļus diezin vai izbridīšot. Ar prieku pieņēmām piedāvājumu, bet pa to laiku ganāmpulks jau bija paspējis pārvietoties uz tālāku aploka daļu. Nekas cits neatlika, kā kāpt saimnieka džipā.
Lai gan Egils sākumā šaubījās, vai izdosies dzīvniekiem pietuvoties, šaubas palīdzēja kliedēt kāda ziņkārīga gotiņa, kas cauri krūmājam pārliecinoši devās mūsu virzienā. Drīz tai sekoja viss ganāmpulks, liecinot, ka dzīvnieki ir sabiedriski. Tā vien šķita, ka tiekamies ar neliela auguma melnbaltiem sumbriem, tikai bez ragiem. Teliņiem, govīm un īpaši buļļiem ir plata galva ar varenu purnu un jokainām spalvainām ausīm. Arī dzīvnieku gaita – raita, bet nedaudz smagnēja. Pārsteidza lopu biezais apmatojums un “frizūras”. Dažu gotiņu un bullēnu pieri rotā varenas cirtas, bet citiem to vietā ir garas šķipsnas. Saimniece Liāna mēdzot jokot, ka atliekot tajās iesiet krāšņus pušķus un – dāmas gatavas!
Ļoti garšo Latvijas siens
“Šīs šķirnes lopi labprātāk uzturas zem klajas debess, jo ir ārkārtīgi izturīgi un pieticīgi,” stāsta Egils. “Dzīvnieku priekšrocība, ka viņiem ir liels kuņģa tilpums, tāpēc tie iztiek ar niecīgu barības devu. Piemēram, Dānijā to ēdienkartē bez minerālvielām, kam pievienota arī lopbarības sāls, ir tikai salmi, praktiski nav iespējams dzīvniekus izganīt, jo trūkst ganību un dabisko pļavu siena sagatavošanai. Savukārt Vācijā tiem sienu negatavo vispār. Ziemā lopi atkasa plāno sniega segu un iztiek ar sauso zāli.”
Saimnieks priecājas, ka dzīvniekiem garšojot latviešu sagatavotais siens. To viņi šobrīd patērējot lielā daudzumā. Tas tāpēc, ka šie lopi tādu līdz šim neesot baudījuši. Ziemošanai sagatavoti 200 siena ruļļi. Papildus tam, ko dzīvnieki atrod aplokos, izēdinot arī mikroelementus. Kopumā saimniecībā ir 270 hektāri zemes, šobrīd 70 hektārus paredzēts atvēlēt aplokiem, lai dzīvnieki varētu ērti pārvietoties. Aploku iežogojumam izmanto elektrisko ganu.
Dod svētu solījumu dānim
“Kļūt par šāda ganāmpulka aprūpētāju izlēmu tādēļ, ka nav jānopūlas ar skābbarības kaudžu un skābsiena ruļļu veidošanu, kā arī tāpēc, ka “Galloway” šķirnes govīm dzimst mazi teļi. Piedzimstot teliņa svars ir 20 kilogrami. Arī dzimšanas process notiek savvaļā. Nedrīkst kavēties ar krotāliju ievietošanu ausīs, jo pēc tam to ir grūti izdarīt. Lai gan nav ragu, nav agresivitātes, tomēr vienmēr jāpatur prātā, ka dzīvnieki ir spēcīgi,” stāsta Egils. Bulli pie govīm pielaižot ar aprēķinu, lai teļi dzimtu pavasarī, jo, pa vasaru paaugoties, tie labāk pārcieš ziemas salu.
Kamēr no vienas aploka malas nesteidzīgi braucam atpakaļ uz mājām, saimnieks skaidro, ka devis dāņiem gandrīz vai svētu solījumu saimniekošanā ievērot tikai bioloģiskās lauksaimniecības metodes, atsakoties no jebkādām ķimikālijām. Viņš cer, ka ar Eiropas Savienības atbalstu izdosies saglabāt dabiskās Latvijas pļavas vismaz “Zemīšu” tuvumā un iekļūt “EKO 2000” programmā, subsīdijās par katru dabisko pļavu hektāru saņemot 138 eiro.
800 kilogramus smags “onkulis”
Egils uzskata, ka vienīgais šķirnes trūkums ir tas, ka dzīvnieki maksimālo kautsvaru sasniedz divos gados. “Neiespējami nepamanīt, ka ganāmpulkā ir viens šāds kārtīgs 800 kilogramu smags un sešus gadus vecs “onkulis”. Pagaidām gaļas ieguve ir tālas nākotnes mērķis, jo vispirms jāpalielina ganāmpulks. Ganību un aploku platība ir tāda, lai tajā uzturētos vismaz 300 lopi. Šāda daudzuma sasniegšanai vajadzīgi vismaz pieci gadi,” rēķina saimnieks. Viens šķirnes bullītis jau pārdots uz Madonas rajona Cesvaini. Dzīvnieka cena – apmēram 700 lati.
Saimnieks nav skops, uzskatot, ka Latvijā aizaugušu platību ir daudz, bet šie lopi viegli tiek galā arī ar krūmiem. “Nesaprotu, kāpēc bija vajadzīgi 15 gadi, lai šie lopi nonāktu Latvijā? Ir vajadzīgs tik maz, lai viņus aprūpētu, veterinārārsts jāaicina ekstremālos gadījumos.”
Par peļņu “kovbojs” nerunā. Tā būšot minimāla, bet noteicošās – Eiropas Savienības subsīdijas.
Lopiņiem ir brīva dzīve
Mājas pagalmā mastā plīvo Latvijas karogs un Dānijas vimpelis par godu sadarbības partnerim, viesim un atsaucīgam cilvēkam dānim Nielam Olem Sondegaartam. Ar viņa gādību ganāmpulks divstāvu automašīnā, kas aprīkota ar speciālu liftu, mērojis ceļu no Moras salas Dānijas ziemeļu daļā līdz Galgauskai Latvijā. Dodamies aplūkot no sarkaniem ķieģeļiem savulaik uzcelto kūti apmēram 500 kvadrātmetu platībā.
Dziļā kūts vairāk līdzinās lauka novietnei, kurā daudz svaiga gaisa, jo logu ailēs nav stiklu. Tās piesegtas ar koka treliņiem. Dzīvnieku radīto kultūrslāni paredzēts tīrīt tikai pēc diviem gadiem. Atsevišķā nodalījumā tiks turēti buļļi. Pagaidām nav arī barības galdu, tāpēc siens novietots telpas vidū. Galdus gan kūtī, gan aplokos ierīkos pēc Ziemassvētkiem. Lopi novietnē ienākot, kad paši to vēloties, lai paslēptos no spēcīga lietus, ziemā – no puteņa, lai mielotos ar sienu un padzertos. Pagaidām kūtī ir trīs dzirdnes, kādu šobrīd citur Latvijā nav, jo arī Dānijā tās ir jaunums. “Zemītēs” tas ir eksperiments. Līdz šim dzirdnēs ziemā ūdens sildīšanai izmantota elektrība. Jaunajam modelim ir cita konstrukcija, ko Egils nosauc par tehnisku “knifu”. Atliek kūtī vai aplokos zemē ierakt ūdensvadu un pievienot dzirdni un ūdens nesasalstot pat ziemā, jo pievada krāns atrodas pusotra metra dziļumā. Tiklīdz dzīvnieks sāk dzert, krāns automātiski atveras un pieplūst ūdens.
Hobiju sadala uz pusēm
Pēc tam, kad apskatīta kūts un dzīvnieki, Egils mūs un dāņu viesi cienā ar karstu kafiju un mājās ceptu kēksu. Niels Ole stāsta, ka ir zemnieks, bet “Galloway” šķirnes dzīvnieku audzēšana ir vaļasprieks, kas ilgst 3,5 gadus. 80 dzīvnieku ganāmpulku viņš nolēmis sadalīt, pusi atvedot uz Latviju. Pirms tam viņš audzējis citu šķirņu gaļas lopus, galvenokārt pievēršoties cūkkopībai, jo tā dod ātrāku peļņu.
“Vēlos, lai Latvijā būtu atšķirīgi saimniekošanas veidi, lai laukos cilvēki neaudzētu tikai rapsi, bet dažādu šķirņu lopus, kuru attīstībai te ir piemēroti apstākļi,” saka Niels Ole, kurš ciemos uz Latviju brauc ceturto gadu. Pirmajā ciemošanās reizē viņš juties kā puika konfekšu veikalā, jo visapkārt redzējis ārkārtīgi daudz neapstrādātu lauku un dabīgo pļavu. Savukārt Egils, kad atvadāmies un solām atbraukt ciemos pavasarī, kad sāks dzimt teliņi, piebilst, ka viņš drosmīgi darīs visu, lai Latvija nezaudētu identitāti.
