Uz galda nesteidzīgi deg svece un vāzē, pagājušo vasaru slavinot, izzied mārtiņrozes.
Uz galda nesteidzīgi deg svece un vāzē, pagājušo vasaru slavinot, izzied mārtiņrozes. Zem tām, it kā uz brīdi atpūzdamās no straujā lidojuma, piemetusies maza, baskāje raganiņa ar koši sarkanu lakatiņu galvā.
Arī uz kabineta palodzes piezemējusies ragana. Vareno degunu gaisā cēli izslējusi, tā cieši turas pie slotas un vīzdegunīgi noraugās uz mazo, no māla darināto sarunbiedri. Interesanti, vai raganas savstarpēji sarunājas? Varbūt.
Šīs ir tikai dažas no 97 raganām, ar kurām saprotas Stāķu pamatskolas vizuālās mākslas skolotāja un direktores vietniece mācību darbā Daiga Kalinka.
“Manā uztverē ragana nav nekas slikts. Ar raganu es saprotu kārtīgu, vitālu, ārkārtīgi enerģisku un dzīvesgudru latviešu sievieti, kam piemīt arī pa kādam niķim,” saka Daiga un stāsta, kā viss sācies pirms astoņiem gadiem.
“Māsas dēliņam toreiz bija divi gadi. Viņa brauca ekskursijā uz Lietuvu un man uzticēja pieskatīt dēlu. Pierasts, ka tas, kurš dodas ceļojumā, gaidītājiem atved suvenīru. Māsa kādā veikalā ieraudzījusi mazu keramikas raganiņu – zvaniņu un nolēmusi, ka tā būtu piemērota dāvana man. Tā pie manis nokļuva pirmā ragana. Nedomāju, ka pamazām izveidosies kolekcija, bet it kā nejauši, it kā pa jokam viņas pašas mani sameklēja. Viens no maniem vaļaspriekiem ir ceļošana, tāpēc raganas manās mājās salidojušas no visām Eiropas valstīm. Tās esmu atvedusi pati, mani ģimenes locekļi, radinieki un draugi no Austrijas, Grieķijas, Čehijas, Ungārijas, Vācijas un citām valstīm. Tagad izraudzīties man dāvanu ir vienkārši, tikai jānolūko kāda ragana.” Daiga nolēmusi veidot kolekcijas katalogu, jo sākot piemirst, no kurienes un kas konkrēto raganu atvedis, bet visas saistoties ar valsti, cilvēkiem un notikumiem.
Smejas, ķiķina un lido
Kolekcijā raganas ir dažādas, tāpat kā to pielietojums. Vistipiskākās – ragana kā atslēgu piekariņš, svečturis vai smaržu maisiņš. Ir raganas uz atsperes, lidojumā, uz šūpolēm, kā zīmogs. Tām izvēlēti dažādi atribūti, piemēram, slotas, tējkannas, melni kaķi, kraukļi. Dažāds ir to ārējais izskats. Daļa raganu dižojas ar kārpu uz deguna un izspūrušu matu cekulu, tām ir apautas vai basas kājas, nekaunīgākās nebaidās no kailiem dibeniem un krūtīm, ir melnmatainas un sirmas, tādas, kas smejas, ķiķina un lido. Raganu izgatavošanai izmantots visdažādākais materiāls, piemēram, māls, parafīns, plastmasa, metāls, audums un citi.
Daiga stāsta, ka dzimšanas dienā dāvanā saņēmusi raganiņu, kas pierastās slotas vietā lidošanai izvēlējusies gleznotāja otu, vēl kāda cita ragana pildot zīmoga funkcijas. Ragana lidinās pat Daigas mobilā telefona ekrānā, bet no sudraba darināta raganiņa uz slotas ērti iekārtojusies pie viņas žaketes atloka.
“Man bija sudraba auskari – raganiņas. Viena ragana paspēja kaut kur “aizlidot”, otra – pārtapa par piespraudi,” stāsta Daiga un piebilst, ka kolekcijā esot pat uz zīda gleznotas raganiņas.
Dzīvē saskata prototipus
“Pašlaik raganas esmu izvietojusi istabā, kurā gleznoju. Tās salidojušas uz liela, pie sienas piestiprināta koka zara, kur viņām kļuvis par šauru, tāpēc tās iekarojušas sekcijas plauktus, žurnālgaldu un citas vietas. Ar raganām kopā jūtos labi, tās mani nenomāc, bet uzmundrina.”
“Kā būs lemts, tā notiks,” saka Daiga, kad interesējos par kolekcijas iespējamo bezgalību.
“Pirms astoņiem gadiem raganu pie mums veikalos bija grūti ieraudzīt, tāpēc tās šķita kā eksotika. Tagad līdz ar Helovīnu ienākšanu ir raganu dažādība. Esmu domājusi, ka arī pati varētu uzgleznot vai pagatavot kādu raganu, bet vēl neesmu mēģinājusi. Neatliek laika. Vizuālās mākslas stundās, bērniem zīmējot pasaku tēlus, tapušas arī raganas. Pārliecinājos, ka viņiem patīk un padodas tās uzzīmēt.”
Daiga uzskata, ka tikpat atšķirīgas kā raganas, atšķirīgi ir arī cilvēki, tāpēc katrai raganai varētu piemeklēt prototipu vai otrādi.
“Ielaiž” sevī putnu tēmu
Augusta pēdējo nedēļu Daiga pavadījusi Polijā, Ketčinā, kur piedalījusies starptautiskajā mākslinieku plenērā, arī tad neaizmirstot par papildinājumu kolekcijai. Braucienu uz Poliju viņa salīdzina ar avantūru.
“Kopā ar vēl vienu sievieti no Latvijas, trim ukrainietēm un poļiem nedēļu gleznojām, tad nedaudz apskatījām Poliju, plenēra noslēgumā piedalījāmies izstādē. Man tā bija pirmā izstāde aiz valsts robežām, tajā varēja aplūkot četrus manus darbus. Izstāde palīdzēja celt pašapziņu, jo sapratu, ka neesmu sliktāka par citiem, tikai citādāka,” stāsta Daiga.
Ar tādu pašu mīlestību, kā viņa aplūko un papildina raganu kolekciju, sieviete arī glezno – galvenokārt ziedus, tikai nesen ļaujot daiļradē “ienākt” putnu tēmai. Pirmā glezna, kurā attēlotas baltas rozes, tapusi pirms 10 gadiem. Tikai par pāris gadiem tā apsteigusi kolekciju. Daigai mīļākā glezna ir sarkanas magones, darbos ir arī daudz zilās krāsas. Šobrīd uz molberta pamazām top jauna glezna. Mākslinieces darbi ir apskatāmi izstādē Staru kultūras namā. Tā ir pirmā lielākā viņas darbu izstāde rajonā.
“Gribētu, lai ir tā, ka mājās būtu sarindotas vairākas gatavas gleznas, cilvēki kādu varētu izvēlēties, bet tā nemēdz būt,” nopūšas Daiga un mēģina izlūgties raganām, lai tās uz savām slotām atnes vai piebur mazliet vairāk laika.
