Kristīgo demokrātu savienība ir viena no senākajām partijām Eiropā, Latvijā un Gulbenes rajonā. To dēvē par nemainīgu, pastāvīgu. Gulbenes rajonā jau aptuveni 16 gadus ir partijas “Latvijas Kristīgo demokrātu savienība” nodaļa, kas apvieno 15 biedrus.
Kristīgo demokrātu savienība ir viena no senākajām partijām Eiropā, Latvijā un Gulbenes rajonā. To dēvē par nemainīgu, pastāvīgu. Gulbenes rajonā jau aptuveni 16 gadus ir partijas “Latvijas Kristīgo demokrātu savienība” nodaļa, kas apvieno 15 biedrus.
Sarunai ar “Dzirksteli” piekritis šīs nodaļas vadītājs, Valsts kultūras inspektors Gulbenes rajonā Donāts Veikšāns, partijas biedre, apdrošināšanas akciju sabiedrības “Balta” filiāles Gulbenes nodaļas vadītāja Marija Kantāne, kā arī partijas atbalstītājs, Gulbenes katoļu draudzes priesteris Vjačeslavs Bogdanovs.
Vai jūs plānojat piedalīties vietējo pašvaldību vēlēšanās?
Donāts: – Līdz šim esam iesaistījušies vienīgi Gulbenes pilsētas domes vēlēšanās. Es pats divus sasaukumus esmu bijis deputāts. Šobrīd domē mūsu partiju pārstāv Aloizs Priedeslaipa. Arī turpmāk vēlamies būt kopā ar vietējo sabiedrību un rūpēties, lai Gulbenes dzīvē garīgums būtu centrālā ass. Mēs esam sardzē par to.
Atgādinot par šo partiju, ko vēlētos teikt gulbeniešiem?
Vjačeslavs: – Es personiski simtprocentīgi vēlos turēties pēc iespējas tālāk no politikas. Katoļu baznīcas garīdznieki nejaucas politikā. Mūsu nostāja šajā ziņā ir strikta. Kristīgo demokrātu savienību atbalstu kā cilvēks, kā garīdznieks tāpēc, ka šī ir viena no vissenākajām politiskajām partijām, kas eksistē pasaulē. Kāpēc gan Gulbenē neatbalstīt šo politisko spēku, kas dibināts uz kristīgajām vērtībām, uz Svēto Rakstu vērtībām? Man kā priesterim, kā katoļu draudzes ganam ir prieks par to, ka Gulbenē starp daudzām partijām ir arī šī. Tā apvieno cilvēkus, kas cenšas dzīvot un dzīvo pēc kristīgiem principiem. Mūsu sabiedrībā ir daudz piedāvājumu! Uzskatu, ka nedrīkst atstāt novārtā partiju, uz kuras sludinātajām vērtībām dibināta pasaules kārtība. Arī gulbenieši šīs vērtības nedrīkst atstāt novārtā.
Marija: – Jau astoņus gadus esmu šīs partijas biedre. Divreiz esmu piedalījusies Gulbenes pilsētas domes vēlēšanās kā deputāta kandidāte, startējot šīs partijas sarakstā. Trīs lietas – labas lietas. Priecājos, ka Gulbenē ir daudz partiju, cilvēkiem būs iespēja izvēlēties. Cerams, ko no visu partiju sarakstiem vēlētāji izraudzīsies cienīgas kandidatūras, kas Gulbenes domē spēs kļūt par domubiedriem, lai kopīgi risinātu problēmas un realizētu mērķus pilsētas attīstībai.
Kā vērtējat pilsētas domes līdzšinējo darbu?
Marija: – Ir paveikts daudz labu darbu, ir kļūdas. Kas nestrādā, tas nekļūdās. Sabiedrība ir jāuzmundrina. Reti nākas satikt smaidošus cilvēkus. Ir jānes sabiedrībā pozitīvais lādiņš, lai cilvēki būtu pozitīvi noskaņoti.
Vjačeslavs: – No laika gala gulbeniešu problēma ir dzīvesprieka trūkums. Ja paraugās dziļāk – vietējā sabiedrībā katastrofāli trūkst garīguma. Neteiksim, ka vietējā vara draudzēm būtu pagriezusi muguru. Tomēr gribētos redzēt ciešāku sadarbību, kādu redzam citās pilsētās. Ir teiciens – viss jaunais ir labi aizmirstais vecais. Ir jāatgriežas “pie saknēm”. Citādi atkal būs tikai kārtējie solījumi, kam nesekos darbi. Ja Dieva likums nav pamatā, tad viss, ko mēs būvējam, agri vai vēlu sabrūk.
Gulbeni pēc kapu masveida apgānīšanas joprojām ik pa brīdim pāršalc satraukums – jaunieši aizraujas ar sātanismu.
Vjačeslavs: – Svētā vieta nekad nepaliek tukša. Ja no tās ir izmests Dievs, tad tur noteikti atnāks ne jau viens velns, kā Kristus saka, bet septiņi. Nav ko brīnīties! Ja mēs aizliedzam Dieva vārdam ienākt pie mūsu bērniem, skolās, slimnīcās, redzam augļus. Ir pienācis laiks vērtēt, kā un ko mēs darām. Ja domājam tikai par šodienu, aizmirstot par bērniem, par nākotni, tad… grimsim purvā. Mūsdienu cilvēkam ir jābūt pietiekami erudītam, lai spētu paskatīties pāri šīs dienas realitātei, pāri materiālajam.
Vai uz baznīcu pēc padoma nāk arī izmisuši bērni?
Vjačeslavs: – Daži bērni atnāk paši, dažus uz baznīcu atved pieaugušie, citi ir nākuši klāt uz ielas un jautājuši, ko darīt, kā būt. Katra situācija ir konkrēta. Ir tādas problēmas, par kurām nedrīkstu runāt, jo tas ir saistīts ar grēksūdzes noslēpumu. Gulbenē ir arī daudzas smagas problēmas, kas skar bērnus, bet sabiedrība par šīm problēmām nezina un nerunā. Protams, bērni var meklēt palīdzību bāriņtiesā, taču viņi baidās “netīro veļu” mazgāt publiski, baidās no aprunāšanas. Gulbenē vajadzētu domāt par uzticības tālruņa izveidi bērniem, jauniešiem, arī pieaugušajiem. Tā varētu būt anonīma saruna par to, kas sāp. Palīdz arī tas, ka vismaz uzklausa. Noteikti mums netrūkst labu cilvēku, kas varētu uzņemties šo svētīgo darbu.
Materiālā realitāte bieži vien ir sāpīga – darba nav, ģimenēs jūt trūkumu. Kur ir izeja?
Marija: – Daudziem cilvēkiem ir tā – ja esi izgājis no aprites, ilgstoši palicis bez darba, pēc tam ir grūti “ieiet sliedēs”. Svarīgi ir nezaudēt darbu. Varbūt var to mainīt, jo ne jau velti saka, ka nav labi vienā vietā strādāt ilgāk par pieciem gadiem, tomēr cilvēkam jābūt apritē, lai būtu iespēja sevi pilnveidot, strādāt un attīstīties. Un tad nebūs tā, ka jāsastopas ar ļaudīm, kas ir gados jauni, bet negrib strādāt. Ir skumji to redzēt. Sabiedrībai ir jānāk talkā. Arī jaunajām māmiņām pēc tam, kad kādu laiku ir dzīvojušas mājās un audzinājušas mazuļus, ir grūti atgriezties darba dzīvē un atkal sākt sevi pierādīt.
Vjačeslavs: – Tad, kad vairs nav izejas, tad pēdējā instance, kur izmisumā vērsties, bez šaubām ir Dievs. Ikviens var kaut vai tāpat vien atnākt uz baznīcu, parunāties par dzīvi. Cilvēki ir iedomājušies, ka katoļu baznīca ir domāta tikai katoļiem. Tā nav. Šurp var nākt ikviens. Baznīcā Dievs cilvēkam dāvā cerību un sapratni, ka nav nemaz tik slikti, kā liekas. Protams, ir darba trūkums, ir mazās algas un niecīgās pensijas, bet mums ir jāmāk pateikties Dievam par to, kas ir. No šīs pateicības izaugs nākotne. Ja tikai prasīsim – dodiet, bet nepratīsim pateikties, tad arī nākotnes nebūs. Cik cilvēku, tik ir problēmu. Gribētos, lai mēs atgrieztos pie tā, ka nevis cilvēks ir dzīves noteicējs, bet Dievs. Ar Dievu ikvienam dzīve ir jāsāk un ar Dievu arī ir jābeidz.
Vai Gulbenē ir vajadzīga zupas virtuve, patversme? Ja šāds piedāvājums būtu, vai gulbenieši to izmantotu? Varbūt viņi ir tam par lepnu?
Vjačeslavs: – Piedāvājumam ir jābūt. Vai būtu, kas to izmanto? Ir cilvēki, kam nepieciešama šāda palīdzība, bet vai katrs atradīs sevī drosmi aiziet līdz zupas virtuvei? Tur ir jābūt pazemībai, turklāt lielai pazemībai. Gulbene nav nekāda lielā pilsēta. Varbūt nepazīstam cits citu pēc vārda un uzvārda, bet pēc sejas katrs pazīst gandrīz vai visus, tāpēc anonīmam palikt ir grūti. Tomēr agri vai vēlu par šādu palīdzību būs jādomā. Tāpat arī par sociālo māju izveidi.
“Latvijas Kristīgo demokrātu savienība” un Latvijas Pirmā partija – esat līdzīgas vai atšķirīgas?
Donāts: – Atšķirības, protams, ir. Šīs partijas ir dažādas. Ejot uz vēlēšanām, katras partijas deputātu kandidātu saraksts būs atšķirīgs. Vēlētājs redzēs un varēs izvēlēties. Mēs nedrīkstam dzīvot ar domu, ka iepriekš paveiktais ir jānopeļ, tā būtu kļūda. Katrā partijā cilvēki vēlas dot sabiedrībai labāko, patiesāko. Nav iedomājams cilvēks, kas nekļūdās. Tāpēc tikai sadarbībā, meklējot kopīgu valodu, varam kopīgi attīstīties. Mēs vēlamies atgādināt par vērtībām, kas kristiešiem bijušas svarīgas no laika gala. Centrā ir ģimene. Tā ir mazā valstiņa, no kuras sākas cilvēka ceļš pasaulē.
Latvijā baznīca no valsts ir nodalīta. Jūsu partija vēlas nevis nodalīt, bet saliedēt?
Donāts: – Baznīca ļoti vēlas palīdzēt valstij. Tas, ko baznīca šodien dara cilvēku labā, iet kopsolī ar valsti. Šodien sākam to saprast. Notiek mijiedarbība.
