Laikraksta “Dzirkstele” 11.novembra numurā Irīnas Zeibārtes rakstā “Vecajās fotogrāfijās atrod nezināmus Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus” aicinājām atsaukties tos, kas pazīst fotogrāfijās redamos cilvēkus.
Laikraksta “Dzirkstele” 11.novembra numurā Irīnas Zeibārtes rakstā “Vecajās fotogrāfijās atrod nezināmus Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus” aicinājām atsaukties tos, kas pazīst fotogrāfijās redamos cilvēkus. Uz redakciju piezvanīja beļavietis Druvārs Kanaviņš, kas apliecināja, ka fotogrāfijā ir redzams viņa tēvs – Jānis Kanaviņš.
Patiesībā tas neesot nekāds atklājums, ka Jānis Kanaviņš esot Lāčplēša ordeņa Kavalieris, pārpratums, visticamāk, radies tādēļ, ka pirmajā grāmatā “Apbalvojumi 1918. līdz 1940.gads”, kurā apkopoti visu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru vārdi, Jāņa Kanaviņa vārds nav minēts, savukārt 1995.gadā izdotajā grāmatā “Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri” ir gan viņa dzīves apraksts, gan fotogrāfija.
“Latvijas armijā manu tēvu iesauca 1919.gada 19.jūnijā. Viņš bija 6. Rīgas kājnieku pulka virsseržants. Ordeni par varonību viņš nopelnīja tieši pēdējā naktī no 10. uz 11.novembrī 1919.gadā, kad padzina bermontiešus. Toreiz viņš Torņkalnā darbojās kā izlūks ienaidnieka aizmugurē, sabojājis bermontiešu telefonu līnijas un sniedzis komandierim ziņas par pretinieku spēkiem. Bermontieši krituši panikā, jo nevarējuši sazināties, domājuši, ka ir ielenkti un steidzami sākuši atkāpties. Es esmu vienmēr lepojies ar viņa paveikto. Padomju laikos to nevarēja popularizēt, tad viņš mums to stāstīja klusītēm,” piebilst Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera dēls.
Jānis Kanaviņš dzimis 1896.gadā 24.martā, Galgauskā, bijis zemkopis. Dzīvojis Galgauskas pagasta “Caunēs”, strādājis kolhozā. Miris 1961. gadā.
Viņa dēls stāsta, ka, dodoties bēgļu gaitās, tēvs piemājas dārzā ieracis mājas dokumentus, arī Lāčplēša Kara ordeņa diplomu un pašu ordeni. Pēc mēneša atgriežoties mājās, viņš atklājis, ka slēpnis ir uziets un apzagts.
“No tēva par piemiņu ir palikusi Lāčplēša krūšu nozīmīte, kuru viņš ņēma līdzi bēgļu gaitās, kā arī Lāčplēša Kara ordeņa apliecība, kuru viņš nēsāja kabatā. To es visu laiku esmu glabājis kā mīļāko piemiņu,” saka D.Kanaviņš.
