Gulbenes vidusskolas krievu valodas skolotāja Vera Šabaļina atzīst, ka cilvēks dzīves laikā mainās. Skolā viņa strādā jau 38 gadus, bet pēdējie desmit gadi kardināli mainījuši viņas dzīves uztveri.
Gulbenes vidusskolas krievu valodas skolotāja Vera Šabaļina atzīst, ka cilvēks dzīves laikā mainās. Skolā viņa strādā jau 38 gadus, bet pēdējie desmit gadi kardināli mainījuši viņas dzīves uztveri.
Skolotāja atzīst, ka tikai tagad pa īstam sākusi dzīvot. Šobrīd viņa palīdz sev un citiem, jo paralēli skolotājas darbam nodarbojas ar dziedniecību.
– Kā radās interese par dziedniecību?
– Pēdējos desmit gados mani bērni aizgāja savā dzīvē. Vai kļuvu vientuļa? Nē, gluži otrādi. Laimīga. Es sāku darīt to, kas man patīk. Lasīju grāmatas, minēju krustvārdu mīklas. Par dziedniecību sāku interesēties pirms septiņiem gadiem, un toreiz nemaz nedomāju, ka tas mani tā ieinteresēs.
Kādu laiku strādāju skolas lietvedībā. Toreiz nomainīju mēbeļu izkārtojumu telpā, ienāca kolēģe un jautāja, vai es pareizi esmu izvēlējusies galda vietu. Noņēma laulības gredzenu un, vērojot tā šūpošanos, atzina, ka telpas izvietojums ir pareizs – es uz āderēm nesēžu. Tad viņa ieteica, lai es pārbaudu, vai arī man klausīs laulības gredzens. Tas tiešām man klausīja. Enerģija, kas ir man, var būt trim cilvēkiem no desmit. Katrs var attīstīt šīs spējas. Toreiz apstaigāju visas savas istabas un ar laulības gredzena palīdzību noteicu, kur ir āderes. Pēc laika satiku ekstrasensi Nadeždu. Meklēju palīdzību, jo man bija stipras galvassāpes. Tieši no viņas es uzzināju, ka arī man ir stipra enerģija. Desmit minūtēs viņa man konstatēja visas problēmas, kas man bija, kas bija agrāk ārsta apstiprinātas. Viņa teica, ka tās visas var man atņemt. Mēs kļuvām draudzenes. Viņa piebilda, ka es nodarbošos ar kaut ko tādu, ar ko pārsteigšu pati sevi un citus. Tagad esmu ieguvusi Austrumu kultūras, netradicionālās medicīnas un cilvēka izdzīvošanas institūta sertifikātu par darbošos ar indikatoru (svārstiņu) un biolauka korekciju. Varu noteikt, kur ir āderes, nemaz neredzot dzīvokli, bet lūdzot cilvēkam uzzīmēt dzīvokļa vai mājas plānu.
– Kā jūs strādājat ar cilvēku?
– Ja es darbojos ar klientu, svarīgi, lai sakristu mūsu biolauki. Es divas dienas nedēļā strādāju Rīgā, ģimenes centrā – salonā, kur darbojas vēl divas sievietes, kas zīlē ar kārtīm, pareģo nākotni. Es darbojos ar svārstiņu.
Kad strādāju ar cilvēku, telpā vienmēr deg svece – tā sadedzina negatīvo enerģiju, attīra telpu. Es varu pateikt, kādas ir cilvēka dvēseles sāpes, kas viņu pie manis atvedušas, kādas ir veselības problēmas, kāds ir to cēlonis. Tieši cēlonis cilvēkus visvairāk interesē. Varu pateikt, kādas “programmas” jeb negatīvās domas ir uzliktas cilvēkam – uz slimību, šķiršanos (ja kāds vēlas, lai divi laulātie vai mīlnieki izšķiras), pakļaušanos kādam cilvēkam, ļaunumu, skaudību, pat nāvi.
Kad ir uzliktas šādas “programmas”, cilvēks var nokļūt avārijā, gūt nopietnas traumas. Bieži vien mēs cits citam ļaunumu varam uzlikt ar dusmās pateiktiem vārdiem: “Kaut tu nomirtu!” Ja to pasaka ar lielu emocionālu spēku, tas piepildās.
Mēs neapzināmies, cik domām ir liels spēks, cik liels spēks ir skaudībai. Piemēram, visi darbā slimo ar gripu, tikai viena kolēģe ne. Tik ilgi viņu ar domām “ieprogrammē”, kamēr cilvēks arī saslimst. Lai tas piepildītos, ir jābūt enerģētiski spēcīgam cilvēkam.
– Cilvēks pats sev nevar palīdzēt, sevi aizsargāt?
– Katrs cilvēks pats sev var noņemt citu cilvēku uzliktās “programmas”. Vienkārši ar roku no savas miesas ņemt nost visu negatīvo un pie sevis teikt: “Es visu noņemu.” Pēc tam svarīgi nomazgāt rokas zem tekoša ūdens vai arī plaukstas paturēt virs iedegtas sveces.
Cilvēks bieži vien krīt depresijā, ir nomākts, jo nemāk sevī rast pozitīvu lādiņu. Reizēm sajūtas ietekmē apkārt esošie ļaudis. Kad mamma mūs gaida un vēl nēsā zem sirds, mēs pārņemam viņas domas, izjūtas, tās mūs ietekmē visā tālākajā dzīvē. Bērns, kas mātes miesās piedzīvojis bailes no nāves (māte vēlējās taisīt abortu), pēc tam visu laiku to nēsā sevī.
Cilvēks, kas visu laiku uzņem sevī pasaules ļaunumu, ir pārāk atvērts un nemāk sevi no ļaunā pasargāt, sāk slimot. Tas ir iemesls, kādēļ cilvēki ir palikuši tik nervozi. Reizēm cilvēks saka, ka viņam nepalīdz nekādas zāles. Sāku darboties un redzu, ka viņš uzņēmis tik daudz negatīva, ka medikamenti nemaz neiedarbojas. Es varu pateikt, cik ārsta izrakstītās zāles konkrētam cilvēkam būs iedarbīgas. Protams, es nekad neesmu teikusi tās nedzert, es neapstrīdu ārsta ieteikumus.
– Šobrīd pati par savām spējām nebrīnāties?
– Es nebrīnos par to, ka šīs spējas pie manis atnākušas salīdzinoši vēlu. Saka, ka katram vajadzīga kāda pieredze, jāsasniedz kāds vecums, lai varētu nodarboties ar to, kam pats agrāk nemaz neesi ticējis. Es joprojām sirdī vairāk esmu skolotāja, katru dienu kārtoju somu un domāju, ko darīšu stundās. Domāju, ko audzēkņi pieņems, ko ne.
Dziedniecība ir mana otrā dzīve. Radinieki ir mani pastāvīgie klienti. Šīs zināšanas palīdzējušas man pašai uzplaukt. Tas, ka es varu citiem palīdzēt, devis man emocionālu lidojumu. Tas man ir liels gandarījums. Galu galā es pati sev palīdzu! Agrāk es daudz vairāk slimoju un bez ārsta palīdzības nevarēju iztikt. Tagad pati sev esmu iemācījusies noņemt galvassāpes, ne vienmēr dzeru zāles, kad man sāk sāpēt mugura.
– Par ko cilvēki visvairāk sūdzas?
– Daudziem cilvēkiem ir uzlikti dzimtas lāsti. Es varu pateikt, kurā pakāpē tie ir uzlikti, pa mātes vai tēva līniju. Varu pateikt, par kādiem grēkiem. Kad ir noņemtas visas “programmas”, cilvēks mainās. Es pati uz sevi to varu attiecināt. Ir “programmas”, kuras cilvēki nes visu mūžu.
Nenoņemu lāstu, ja redzu, ka tas uzlikts par slepkavību vai par izvarošanu. Es neesmu tik stipra, lai to izdarītu. Lāstu ir svarīgi noņemt, jo mēs to varam nodot tālāk saviem bērniem. Ja to vēlas noņemt, vajag ne tikai dziednieka palīdzību, arī pašam cilvēkam vajag lūgties un laboties. Es neko neesmu pati no sevis izdomājusi. Es strādāju pēc krievu zinātnieces Ludmilas Pučko metodes.
Daudzos cilvēkos, kam ir veselības, psihiskas problēmas, mājo zemes dvēsele – enerģētiskais vampīrs jeb kāda nomiruša cilvēka dvēsele, kas nav aizgājusi debesīs 40. dienā pēc nomiršanas. Ir divi iemesli – vai nu aizgājējs nav pienācīgi apglabāts, neviens nav par viņu lūdzies, par viņa mieru iededzinājis sveci, vai arī par aizgājēju pārāk sēro un neļauj viņa dvēselei aiziet. Dvēsele nevar pastāvēt viena, viņa meklē kur iemiesoties. Vai nu radiniekā, vai svešā cilvēkā. Atceros gadījumu, kad pie manis vērsās 25 gadus vecs puisis, kas bija kļuvis par alkoholiķi. Kad sāku ar viņu strādāt, atklājās, ka viņā iemiesojies radinieks, kura nāves iemesls bija alkohola pārlieka lietošana.
Reizēm jauns cilvēks sāk slimot, jūtas novārdzis, noguris. Izrādās, ka viņā iemājojusi veca, slima cilvēka dvēsele. Traumēta psihe ir tiem, kuros iemājojis kāds mirušais, kas miris no pārbīļa – piemēram, gājis bojā autoavārijā. Var ilgi dzīvot ar šo svešo dvēseli, kamēr vien to nenoņem, vai arī tā tik ilgi moka cilvēku, kamēr iedzen kapā.
– Kā var sevī atjaunot labās izjūtas?
– Lai klients jutos labi, nepietiek strādāt tikai dziedniekam, arī cilvēkam jāmainās. Es varu uzlikt “programmu” uz veiksmi, panākumiem. Daudzi cilvēki vienkārši vēlas, lai ar viņiem izrunājas, lai iedziļinās viņu problēmās, tādēļ viņi pēc sarunas ar mani mājās dodas kā spārnos. Kad noņem visu negatīvo, skaitu tēvreizi. Tā nekad nevienam nav kaitējusi, bet tikai tad, ja cilvēks ir kristīts un tam tic. Ja netic, tad ir jāskaita mantras.
Lūgšanai ir liels spēks. Ja kāds vēlas atbrīvoties no karmiskā soda, tad var doties uz baznīcu, aizdegt sveci un lūgt Dievam piedošanu par to cilvēku, kas ļaunu vēlējis. Tas noteikti palīdzēs.
