Mīlestībai tīk daudzveidība tāpat kā cilvēkiem, kas to gaida, saudzē un kopj.
Mīlestībai tīk daudzveidība tāpat kā cilvēkiem, kas to gaida, saudzē un kopj. Gulbenieši Raisa un Aleksandrs Saveļjevi, kas 17.novembrī svinēja Zelta kāzas, par to skaļiem vārdiem nerunā un ik pa brīdim to neapliecina.
Mīlestība ir kopā ar viņiem pusgadsimta garumā. Tā ielīst krūzē, ko Aleksandra rokās ieliek Raisa, jo viņš pats jau sešus gadus ir piekalts slimības gultai, tā nolaižas līdz ar vieglu glāstu un apsēžas uz gultas malas. “Kā šodien jūties? Vai labi gulēji? Vai tev ir ērti?” jautā mīlestība, kurai ir Raisas balss.
Aleksandra un Raisas mīlestības sākums ir nejauša satikšanās vienā darbavietā. “Aleksandrs tikko bija atgriezies no dienesta armijā, bet es Gulbenes dzelzceļa stacijā strādāju par apkopēju. Atceros, mazgāju logus. Aiziedama pusdienās, pie viena loga atstāju spaini un lupatu. Atnākusi tos neatradu. Vēlāk izrādījās, ka Aleksandrs bija noslēpis, lai atdodot varētu mani uzrunāt,” smejas Raisa un burtiski dažos teikumos izstāsta dzīvi. Apmēram pēc pusgadu ilgas pazīšanās un tikšanās abi svinējuši kāzas. “Tolaik es dzīvoju mājā, kas atradās aiz Gulbenes vecajiem kapiem, bet Aleksandrs – pirms tiem, tāpēc bieži gadījās uz mājām doties pa vienu ceļu. Kas zina, varbūt tad jau bija mani nolūkojis,” prāto Raisa, bet Aleksandrs smaida un klusē.
Ne līgavas plīvura, ne baltas kleitas
“Tas bija 1954.gada 6.novembris, kad abi devāmies uz Gulbenes dzimtsarakstu nodaļu, lai uzrakstītu iesniegumu un vienotos par laulību ceremoniju. Bijām jauni un ilgu laiku domājām, ka mūsu kāzu diena ir tā, kad uzrakstījām iesniegumu. Tikai vēlāk sapratām, ka tā ir nevis 6., bet 17. novembrī. Man nebija ne baltas līgavas kleitas, ne plīvura, bet ne jau tas ir galvenais, lai tik ilgi nodzīvotu kopā,” uzskata Raisa.
Pēc kāzām jaunā sieva un vīrs sākuši dzīvot kopā nelielā istabiņā, klusībā domājot par mājas celšanu. Pēc kāda laika tā uzbūvēta Blaumaņa ielā, bet nu jau 12 gadus abi mitinās labiekārtotā divistabu dzīvoklī Lazdu ielā.
“Meita un dēls tā gribēja, lai gan es krietnu laiku spītīgi turējos pretim, vēlāk piekāpos,” saka Raisa. Ar lepnumu viņa stāsta par dēlu Anatoliju, kas pēc Gulbenes 2.vidusskolas absolvēšanas piecus gadus studējis Daugavpils Aviācijas institūtā, uzdienējis par kapteini un tagad dzīvo Piemaskavā. “Tas nemaz nav tik tālu. Katru gadu viņš atbrauc mūs apciemot, arī pati esmu bijusi ciemos. Vienīgi tagad ir grūtāk, jo vajadzīga vīza, bet tas nekas, regulāri sarakstāmies. Meita Zoja dzīvo un strādā Gulbenē. Gan es, gan Aleksandrs jūtamies bagāti, jo esam izaudzinājuši labus bērnus, ir prieks par divām mazmeitiņām, kas abas dzimušas vienā gadā – 2. un 13. janvārī. Viņi ir mūsu bagātība,” stāsta Raisa. Viņas bērnība pagājusi Pleskavas apgabalā, bet, sākoties juku laikam, 1945.gadā Raisa nokļuvusi Gulbenē, toreiz vēl nezinot, ka ar nelielo pilsētu saistīs mūžu.
Viens otru ar komplimentiem neapvelta
“Sākot kopdzīvi, mūsu galvenās rūpes bija nopelnīt iztikas līdzekļus, tāpēc pa ballēm nestaigājām. Pirms tam gan, jo Gulbīšu parkā bija deju laukums, kur katru brīvdienu spēlēja mūzika. Uz kino bieži gājām. Kopā ar kolektīvu atzīmējām svētkus, svinējām ģimenes locekļu dzimšanas dienas. Agrāk cilvēki bija nopietnāki un dzīvē mierīgāki. Šodien tie, kas paspējuši iedzīvoties, kam visa pietiek, var ļauties trakulībām,” spriež Raisa, bet teiktais neskan kā nosodījums.
“Mēs viens otru ar neskaitāmiem komplimentiem neapveltījām. Vienīgais, ko Aleksandrs bieži teica, ka esmu saimnieciska sieviete, tāpēc viņš mani izvēlējies par sievu. Ne viņš, ne es pa malām neskatījāmies. Kopīgi strādājām, audzinājām bērnus un aprūpējām Aleksandra slimo māti. Tā arī dzīve pagāja kā viena diena.” Raisa stāsta, ka vienmēr pret cilvēkiem izturējusies ar cieņu, tādu pat attieksmi saņemdama pretim. “Cik es protu, tik runāju latviski. Protams, ir kļūdas, bet veikalā pārdevējas mani saprot. Latviski uzrakstīto gan izlasīt nevaru. Ja cilvēki cits citu ciena, tad nav būtiski, kādā valstī vai pilsētā dzīvo. Cieņai jāvalda arī ģimenē.”
Sievai vīru jāprot palutināt un uzslavēt
Tā ir Raisas nemainīga pārliecība tāpat kā tā, ka ģimenē abiem vecākiem ir vienlīdz liela nozīme bērnu audzināšanā. “Vīrs, tiesa, bija stingrāks par mani. Dažkārt ķērās pat pie siksnas. Tagad es saprotu, kāpēc Aleksandra māte tā aizstāvēja mazbērnus, jo pati ārkārtīgi pārdzīvoju, ja, piemēram, saslimusi kāda no mazmeitām. Staigāju no viena istabas stūra uz otru, lai gan apzinos, ka neko palīdzēt nevaru.”
Raisa 50 kopdzīves gados neko nenožēlo, pat nelielos strīdus ar vīru. “Vai jūs domājat, ka bez tiem iespējams iztikt? Visādi gadījās. Arī asaras esmu slaucījusi un centusies būt pacietīga. Kāda tam jēga, ja es arī kliegtu? Mēs viens otru nedzirdētu. Galvenais – izprast, kāpēc radušās domstarpības un tās izrunāt. Tāpēc šodien jaunie tik ātri izšķiras, ka viens pasaka dusmīgu vārdu, bet otrs – trīs pretim. Ja tā rīkojas, tad Zelta kāzas nesagaidīt,” uzskata Raisa. Kopdzīvē viņa vienmēr piekāpusies vīram, ievērojot noteikumu, ka vīrs ir ģimenes galva.
“Šodien ģimenē izrīkotāja ir sieviete. Ko vīrietim vajag? Lai viņš būtu apģērbts, paēdis un apkopts, bet kā ir patiesībā? Vīrs, nabadziņš, visu dara pats. Saprotu, ka ir sievas, kas visu dienu pavada valsts darbā, bet ir arī tādas, kas nestrādā, dzīvo mājās, staigā pa veikaliem, saloniem un kursiem, bet par vīru aizmirst. Pirmais noteikums – vīram vienmēr jābūt paēdušam. Ja tikai viens uz otru skatīsies, glāstīs un apkampsies, nekā dzīvē nebūs. Katram jādara savs darbs. Piemēram, vasarā vīrs devās uz zveju, es ar bērniem – uz dārzu. Kad visi atgriezāmies mājās, es devos tīrīt zivis, bet vīrs – atpūsties. Man nekad nav vajadzējis būt greizsirdīgai. Ģimenē tā neko nedod. Sieva varbūt greizsirdīga cik vēlas, ja vīrs būs nolēmis aiziet no ģimenes, tad aizies. Greizsirdības scēnas visu vērsīs tikai sliktāku. Sānsoļus var piedot vienu, divas reizes, bet, ja tie kļūst par pieradumu, tad ir jāšķiras, kāpēc vienam otru mocīt?” spriež Raisa. Viņai ir savi uzskati arī par bērnu audzināšanu un šodienas jaunatni, kam tik vien esot prātā, kā nodoties alkoholam un dažādām trakulībām, tikai ne darbam.
Esmu vīra rokas, kājas un acis
Šodien Aleksandra un Raisas dienām nav raksturīga steiga. Ja visu mūžu darbs dzinis darbu, tad tagad pienācis laiks ļauties atmiņām, kādam seriālam un mājas rosībai, tomēr Raisa joprojām vasaras rītos ceļas pulksten četros, lai pagatavotu brokastis un pusdienas vīram, tās noliekot pie gultas. Tiklīdz tas paveikts, viņa dodas uz dārzu. Sākoties sēņu laikam, Raisa sastopama mežā.
“Iztiekot no pensijas, vērtība ir tam, ko izaudzēju dārzā un salasu mežā. Aleksandrs vairs palīdzēt nevar. Esmu viņa rokas, kājas un acis. Apgriežu vīram matus, noskuju bārdu. Ar visu esmu apmierināta, tomēr ikvienam novēlu tādu dzīvi, kas ir vieglāka nekā man. Cilvēkiem iesaku mūžā izdzīvot katru gaišo mirkli. Ļaudis man ir teikuši, ka Dievs visiem palīdz, visu izkārto pa savam prātam. Neko viņš nevar ne izkārtot, ne izmainīt, ja cilvēks pats to nedara.”
Kad aiz loga trako ziemelis, Raisa ņem rokās adīkli vai tamborē sedziņas. Šo mākslu viņai neviens neesot ierādījis, pati iemācījusies. Ik pa laikam viņa paceļ skatienu no rokdarba un uzlūko Aleksandru, varbūt vīram kaut ko ievajadzējies? Vīra guļvietai viņa sakārto segas stūri, ļaujot rokai pieskarties gulošā vaigam. Tagad glāstiem laika ir vairāk. Arī tiem, kas izpalika jaunībā. “Vai tev ir labi? Varbūt kaut ko vēlies?” jautā mīlestība, kam ir Raisas balss.
