Šo atklāto vēstuli rakstu ar smagu sirdi. Kad 16.oktobrī biju Gulbenē uz skaisto skolas jubileju, man iedeva izlasīt “Dzirksteles” numuru, kurā nu jau vismaz otro reizi biju padarīta gandrīz vai par “bagāto radinieci” nez no kurienes.
Šo atklāto vēstuli rakstu ar smagu sirdi. Kad 16.oktobrī biju Gulbenē uz skaisto skolas jubileju, man iedeva izlasīt “Dzirksteles” numuru, kurā nu jau vismaz otro reizi biju padarīta gandrīz vai par “bagāto radinieci” nez no kurienes, kas grib atņemt darba cilvēkiem viņu mājokli.
Jā, esmu mantiniece. Un par to esmu atzīta. Ar to bagātību tā ir, kā ir: gan Latvijā, gan Igaunijā strādāju skolā, avīzē, bērnudārzā, saslimu, pārcietu divas smagas operācijas, bija invaliditāte, tagad – vecuma pensija. Vīrs arī ir pensionārs. Varu saprast, ka, nodzīvojot kādā vietā 15 gadus, var ar to saaugt, sajust to par savējo. Kaut arī ne vienmēr tā notiek. Es Pērnavā vienā dzīvoklī esmu dzīvojusi gandrīz vai 20 gadus, bet par savu māju to neskaitu. Es nāku no Gulbenes, no “Sprīdīšiem”, uz kurieni mani pusgada vecumā vēl kara laikā aizveda pie vecvecākiem no bombardētās un apdraudētās Rīgas. Pēc bēgļu gaitām atgriezāmies “Sprīdīšos”, labiekārtojām māju, cik nu spējām, kopām dārzu. Tur es izaugu, beidzu skolu, tur aizgāja studiju gadu vasaras, pirmie atvaļinājumi… Kopumā apmēram 24 gadi.
Starp citu, jaunākie augļu koki, plūmītes un ābeles, košumkrūmi ir mūsu stādīti 1968. – 1970.gadā. Kolhozs apmeta ēku, izkrāsoja telpas, izcirta dažas durvis, uzmūrēja dažas krāsnis, pārdalīja plānojumu, ierīkoja ūdensvadu. Nekādas kapitālas pārbūves nav notikušas. Kad pirms pāris gadiem (sakarā ar tiesas lēmumu par labu) gribēju “Sprīdīšus” apskatīt tuvāk, aprunāties ar iedzīvotājiem, kā rīkoties tālāk, jo dzīvokļi gan ir privatizēti, bet par māju kopumā neviens nerūpējas, tālāk par pagalmu netiku. Durvis aizcirtās, atslēga noskrapstēja: “Te nav ko runāt, tikai jauna tiesa!” Pastaigāju nedaudz pa pagalmu. Vienā ēkas stūrī ar neapbruņotu aci bija redzams, ka jumta sijas sapuvušas. Saimniecības ēkas bija sagāzušās, to vietā parādījusies rinda dažādu būceņu un šķūnīšu, viens pat pie mājas sienas. Šajā ziņā “Sprīdīši” atgādināja Gulbenes Balto pili miniatūrā.
Šī ieilgušā tiesas procesa un domstarpību pamatā ir tas, ka ilgu laiku precīzi nezināju, kā “Sprīdīši” nonāca kolhoza rokās: vai vienkārši tika ielikti īrnieki tukšajā mājas daļā, vai bija noslēgts oficiāls darījums. (Pirkšanas – pārdošanas līgumu ar vectēva un kolhoza pārstāvja parakstiem ieraudzīju 2002.gadā. Tur nebija ne Veras Martinsones, ne Alvīnes Švinkas piekrišanas, viņa tobrīd arī dzīvoja “Sprīdīšos”.) Kad īsi pirms Kārļa Martinsona nāves, 1968.gada novembrī vai decembrī, brīvajās dienās atbraucu ciemos (strādāju Preiļos), vectēvs man paziņoja, ka varu nerūpēties par viņa apbedīšanu, viņš ar kolhozu to esot nokārtojis. Kā – toreiz nepaprasīju. Visu mūžu bijis sabiedrībā pazīstams cilvēks, pēdējos gados viņš bija ļoti norūpējies, lai viņu neaizmirstu. Uz 1.maiju, Oktobra svētkiem, Jaungadu sūtīja skolai, ciema un pilsētas iestādēm, “Dzirksteles” redakcijai apsveikuma kartītes ar paša dzejoļiem, tādējādi atgādinādams par sevi. Domāju, ka kaut ko līdzīgu nozīmē arī runas par kolhozu. Bēres tiešām sarīkoja Kirova kolhozs kopā ar Gulbenes septiņgadīgo skolu (tolaik), piedalījās daudzi skolotāji un skolēni, kaimiņi. Pavasarī paņēmu no “Sprīdīšiem” dažas mūsu mēbeles, grāmatas. Māmuļa (Vera Martinsone) vēl dzīvoja tur. Viņa parūpējās par pārējo. Liela daļa vērtīgu grāmatu un ģimenes albumu, arī vectēvam 75 gadu jubilejā dāvināto priekšmetu, tagad ar antikvāru un muzejisku vērtību, palika turpat, jo bija solīts ierīkot vismaz skolotāja Martinsona piemiņas istabu, ja ne muzeju.
Pašreiz strīds ir par to, vai “Sprīdīši” ietilpst manā mantojuma daļā vai arī tie ir Kirova kolhoza juridisko mantinieku īpašums. Iedzīvotāji ir privatizējuši dzīvokļus, bet nekāds kooperatīvs vai tamlīdzīgs veidojums nav noorganizēts, kolhoza pēcteči neko nedara. Šajā ziņā pilnīgi piekrītu Rences kundzei – pie skaidrības jātiek.
Ar cieņu – I.Vīnamē (I.Martinsone) Pērnavā
