Katram ir vēlēšanās, lai mūsu dzīve būtu nevis eksistēšana, bet dzīve pārpilnībā. Pārpilnībā no mūsu prieka, veselības, mīlestības un, protams, arī labklājības.
Katram ir vēlēšanās, lai mūsu dzīve būtu nevis eksistēšana, bet dzīve pārpilnībā. Pārpilnībā no mūsu prieka, veselības, mīlestības un, protams, arī labklājības.
Dievs ir radījis šo pasauli pēc sava prāta un saviem likumiem. Visapkārt eksistē Viņa realitāte. Viņa likumi un taisnības realitāte. Viņa simpātiju un antipātiju realitāte. Katrs no mums izvēlas, vai dzīvot atbilstoši Dieva realitātei vai konfrontēt ar to.
Manā skatījumā ticība – tā ir spēja savas cilvēciskās vērtības sakārtot atbilstoši Viņa vērtībām. Neradīt savu pasauli, individuālo, bet pilnībā dzīvot atbilstoši Viņa pasaules uzskatiem. Jo vairāk būs šīs atbilstības, jo plaukstošāka un civilizētāka būs mūsu zeme, pilsēta, draudze un sabiedrība.
Bija laiks, kad Dievs bija harmonijā ar visu pasauli, ko bija radījis. Bija laiks, kad starp Dievu un Viņa radību bija pilnīga sapratne. Bet tad visa šī radītā pasaule sacēlās pret Radītāju, Dievs izrādījās ienaidnieks. Radība atteicās atzīt šā Saimnieka tiesības, un joprojām radība Radītāju, Dievu, atsakās nosaukt par šīs pasaules Saimnieku.
Kad Dievs radīja vīrieti un sievieti, rudeni, kalnus, debesis un zvaigznes, viss tika brīnišķīgi izkārtots un izplānots. Sociālā pasaule, politiskā, ekonomiskā, viss tika apsvērts. Dievs visu izvērtēja un visu radīja šajā pasaulē, lai cilvēks būtu laimīgs.
Neticu, ka Dievs šo pasauli radīja asarām un ciešanām, nabadzībai, nāvei. Neticu un viss!!! Dievs radīja cilvēku, lai cilvēks būtu laimīgs, lai cilvēks būtu kā mazs dievs šajā zemē, lai cilvēks būtu kā radītājs, procesa virzītājs.
Cilvēks šodien stāv izvēles priekšā. Būt ar Dievu harmonijā vai arī – ienaidā.
Šodien baznīca eksistē tikai tāpēc, lai palīdzētu cilvēkiem no konflikta attiecībām pāriet uz draudzīgām attiecībām. Un mana vēstījuma būtība – samierināsimies ar Dievu. Izlīgsim! Esot ienaidā ar Viņa realitāti, mēs neuzvarēsim, mēs neko neiegūsim. Ignorējot Viņa realitāti, mēs zaudēsim pilnīgi.
Kāpēc nodzīvot 60, 70 gadus un dzīves beigās saprast, ka esam zaudējuši? Vai nav labāk tomēr samierināties, izlīgt ar Dievu un dzīvot atbilstoši Viņa realitātei?
Dievs vēlas atgūt to pasauli, ko radījis. Dievs izdarīja visu – atdeva Jēzu kā samierināšanās upuri, savu dēlu par tevi un mani! Katra asins lāse, kas pilēja pa krustu, brēca par Viņa žēlastību, par Viņa mīlestību un Viņa piedošanu. Viņš nav visuma žandarms, kurš vēlas mūs sodīt, Viņš ir mīlošs Tēvs, kurš gaida savus bērnus atgriežamies, lai izlīgtu un samierinātos.
