Ieejot klasē, kur 12.klašu audzēkņu vidū sēž vizuālās mākslas skolotāja Laila Medne, jāpasmaida. Viņa neatšķiras no jauniešiem. Ir eleganta un stilīga.
Ieejot klasē, kur 12.klašu audzēkņu vidū sēž vizuālās mākslas skolotāja Laila Medne, jāpasmaida. Viņa neatšķiras no jauniešiem. Ir eleganta un stilīga.
34 gadus vecā lejasciemiete saka, ka šis gads viņai bijis neparasti skaists, piepildījušies lieli dzīves sapņi – ļāvusies ceļojumam uz Ēģipti un Grieķiju, dzimšanas dienas dāvanā no vīra saņēmusi automašīnu, vasarā pieaudzējusi bizītes un pati sapratusi, ka dzīve tikai tagad tā pa īstam ir sākusies.
Laila Medne bez vizuālās mākslas stundām Lejasciema vidusskolā divreiz nedēļā pagastā vada mākslas pulciņu, kur pulcējas ne vien bērni, bet arī jaunieši. Viņa strādā Gulbenes mākslas skolā. Ilgus gadus darbojas ar režiju un ir vadījusi pagasta dramatisko kolektīvu. Viņa seko līdzi jaunākajām modes tendencēm un interesējas par interjera lietām.
– Kāpēc izvēlējies dzīvot Lejasciemā?
– Esmu dzimusi Lizumā, bet ieprecējusies Lejasciemā. Interesanti, ka mana mamma ir no Lejasciema un viņa savulaik bija ieprecējusies Lizumā. Notika atgriešanās. Nu jau Lejasciemā esmu 16 gadus. Sāku strādāt Lejasciema bērnudārzā, tad vidusskolā kā latviešu valodas un literatūras skolotāja, arī vizuālās mākslas skolotāja. Vizuālā māksla ir tikai otrā specialitāte. No bērnības man patika māksla, īstenībā ar to man vajadzēja sākt nodarboties uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas. To esmu sapratusi tikai tagad. Toreiz man nebija pārliecības par savām spējām, uzskatīju, ka jābūt lielam māksliniekam, lai strādātu skolā par vizuālās mākslas skolotāju.
– Tagad sirdī jūties kā māksliniece?
– Jā. Kā skolotāja es noteikti nejūtos. Mākslinieks domā netradicionāli, citādāk. Mākslinieka dvēsele ir ļoti emocionāla. Kopumā ņemot, manī apvienojusies sievišķība, radošais un mākslinieciskais gars. Uz liela cilvēku fona esmu netradicionāla. Uz pasauli skatos nevis ar masas, bet ar indivīda acīm.
– Neprātīgākais, ko esi izdarījusi?
– Es neesmu bijusi pareizā sieviete, bet arī neko neprātīgu, manuprāt, neesmu darījusi. Mani sapņi ir bijuši neprātīgi, pašai šķitis, ka tie nekad nevar īstenoties. Bet tie īstenojas! Un vēl ātrāk nekā es esmu iedomājusies. Viss šis gads ir bijis neprātīgs. Esmu ceļojusi pa eksotiskām zemēm, par kurām iepriekš es esmu tiešām tikai sapņojusi. Neprātīgs bija solis sapīt bizītes. Beidzot man atkal bija gari mati līdz muguras vidum. Man tas tik ļoti patika! Katras meitenes sapnis par garajiem matiem nu bija realizējies. Es gribu vēl. Gari mati man bija piecus mēnešus. Tā bija burvīga sajūta. Tā kā pasakā, kad no rīta pie friziera aizej ar īsiem matiem un mājās pārnāc ar gariem. Astoņas stundas gan nosēdēju frizētavā.
– Šobrīd tavā apģērbā dominē sarkanā krāsa. Vai iekšēji pēc tās jūti nepieciešamību?
Agrāk manā garderobē dominēja melnā un zaļā krāsa. Šajos Ziemassvētkos paliks divi gadi, kopš man ir arī sarkani apģērba gabali. Iepriekš man likās, ka tā ir traka krāsa, pārlieku karstasinīga, ka tā man nepiestāv. Impulss nāca no citiem cilvēkiem, kas man teica, ka šī krāsa varētu piestāvēt. Tā es taustīdamās sāku likt sarkanus akcentus. Man ir sajūta, ka es nepārtraukti mainos. Mainās domāšana, attieksme pret lietām un attiecībām. Līdzi mainās ārējais veidols. Ārējais izskats, gaume pasaka, ko cilvēks domā konkrētā brīdī, kā jūtas. Katrs ārēji izpauž, kā viņš uztver pasauli un kā viņš tajā jūtas.
Melnā krāsa man patikusi visu laiku. Citi saka, ka tā simbolizē pesimismu un drūmumu, man tā šķiet klasiska un skaista, tajā var saskatīt daudzas citas krāsas. Šobrīd man šķiet, ka savā apģērbā es negribētu dzeltenu krāsu. Bet tas ir tikai šobrīd, viss var mainīties.
– Arī pēc zīmējuma var spriest par cilvēku?
– Jā. Es neprasu, lai bērns darbu veikti pilnīgi tehniski pareizi. Man svarīgi, lai viņam būtu sava doma, emocijas, sajūtas. Pēc zīmējuma tāpat kā apģērba var spriest, par ko cilvēks tajā brīdī domājis, kā juties. Mēs šo analīzi veicam kopā klasē, un tieši bērni daudzas nianses uztver asāk, nekā es pati būtu iedomājusies. Esam runājuši par krāsu simboliku. Ja darbā ir vēsās krāsas, tās vairāk liecina par skumjām. Ja māksliniekam ir vijīgākas līnijas, viņš ir romantiskāks, mierīgākas dabas, ar asākām līnijām – skarbāks.
Tev tagad esot īpašas attiecības ar savu vārdu.
Jā. Arī par to man ir stāsts. Man kaklā ir piekariņš – pusmēnestiņš. Es biju Spānijā, Prado muzejā. Skatījos renesanses gleznas, tur biju pavadījusi jau piecas stundas. Piegāju pie kādas gleznas un man šķita, ka tā neatgādina renesanses gleznu. Vīram teicu, ka to nespēju uztvert. Iegāju muzeja veikaliņā, ieraudzīju rotu – mēnestiņu, kas ir patentēts no renesanses laika gleznas. Tieši no tās, kuru es nespēju pieņemt! Kad mēnestiņu biju nopirkusi, izpētīju arī gleznu. Tagad to atpazīstu un zinu tās autoru. Kad šogad biju Ēģiptē, uzzināju, ka mans vārds “Laila” arābu valodā nozīmē “nakts”. Tādēļ tagad es domāju, ka mēness ir mans simbols, jau toreiz tas mani uzrunāja.
– Tev patīk veidot dekoratīvās maskas. Kādēļ tieši maskas?
– Pagājušo gadu tās dāvināju draugiem un radiem Ziemassvētkos. Neliegsimies, katram cilvēkam ir maska, mēs tās mainām atkarībā no situācijas un noteikumiem. Bērniem, īpaši mazajiem, masku vēl nav, pret pasauli viņi ir atvērtāki un patiesāki. Arī man pašai nākas uzlikt maskas. Patiesa es esmu stundās, klases priekšā. Radošajā darbā neko nevar nospēlēt. Ar bērniem runāju vaļsirdīgi, viņi mani reizēm sauc vārdā, tas ir jauki. Patiesa, bez maskas, esmu arī mājās.
– Kur jūties vislabāk?
Es nevarētu dzīvot mājās, nevarētu dzīvot, nesatiekot interesantus cilvēkus. Protams, lielākā vērtība ir ģimene. Mazā meita Beāte darbojas modes studijā. Viņa vinnēja mēneša abonementu Gintas modes studijā Cēsīs. Viņai tur tik ļoti iepatikās, ka vadājam divas reizes nedēļā uz Cēsīm. Tētis ir tik labs, ka ļauj Beātei izbaudīt šo prieku. Ģimenē mums katram ir savas aktivitātes. Neesam pakārtoti cits citam un neviens nav apdalīts. Lielākajai meitai Mairai patīk nodarboties ar jāšanas sportu. Tēta hobijs ir motokross, mans – ceļošana. Katram savs prieks.
Pa nedēļu ir tik daudz darbu, tādēļ nedēļas nogalēm ir liela vērtība. Reizēm dodos Valdim līdzi uz motokrosu, gribētos vairāk būt kopā. Ziemā visi četri dodamies slēpot. Vasarā ceļojam, bijām Klaipēdā, Palangā, Latvijas skaistākajās vietās.
Arī ar bērniem man patīk strādāt. Spilgtā atmiņā ir gadījums, kad mācīju bērniem moderno mākslu un stilus. Kāds 9.klases zēns teica, ka televīzijā redzējis mākslas raidījumu, viņam paticis un viņš noskatījies. Tas nebija puisis ar māksliniecisku noslieci, bet tajā brīdī es jutos tik labi. Esmu satikusi vecākus uz ielas, kas man jautā, ko es ar bērniem daru, ka viņi vakaros laikus nenāk mājās. Vizuālās mākslas pulciņā mēs gatavojam maskas. Mazie bērni veido vitrāžas, dažādus darbus papīra liešanas tehnikā, keramiku, apglezno krūzītes un šķīvīšus, flīzes. Bez šīs dzīves daļas es arī nespēju dzīvot.
Tava sirdslieta esot arī mājas iekārtošana, pārveidošana?
– Es labi jūtos tikai sakārtotā un estētiskā vidē. Tas nenozīmē, ka interjerā jābūt dārgām un skaistām lietām. Tām ir jābūt lietām, kas mājas īpašnieku uzrunā. Man interjerā ir lietas, kas atmiņās atsauc dažādus ceļojumus, vietas, kas asociējas ar noskaņām un patīkamām atmiņām. Manā baltajā guļamistabā tagad ir Čeburaška. Iegāju veikalā un to ieraudzīju. Pieaugusi būdama, es to nopirku, mirkļa emociju vadīta. Man viņš atgādināja bērnību, mīļumu, ko tajā laikā izjutu. Tā šī mīkstā rotaļlieta kļuva mana un tagad ir guļamistabas akcents. Katrai lietai jābūt ar savu stāstu.
Man patīk gaišas lietas. Iespējams, tādēļ mājās interjerā tās esmu bagātīgi izmantojusi. Vecā lauku mājā ar maziem logiem vajag baltas telpas, lai būtu gaišs, tīrs un klārs.
– Kādai būtu jābūt sievietei, lai vīrietis vēlētos uz to paskatīties un atskatīties?
– Nedaudz noslēpumainai. Mūsdienu vīrietim patīk kopta sieviete, kas domā par savu ārējo veidolu, bet otrajā plānā nav atstājusi garīgo pasauli. Jābūt zinošai, interesantai sarunbiedrei. Man šķiet, ka tieši ar sarunu sieviete var aizraut vīrieti. Nevar būt tikai skaists veidols ar tukšu saturu, gudrs vīrietis to saprot un jūt.
– Ko gaidi no nākamā gada?
– Pirmo reizi 12.klašu Žetonu vakaram gatavoju izrādi. Grieķijas iespaidā veidoju traģikomēdiju pēc H.Paukša lugas “Dieva ābols”. Domāju, ka skatītājiem varētu būt interesanti. Tā ir pārdroša izvēle no manas puses, bet jaunieši paši to vēlējās, pat brīnos par viņu atsaucību. To es negribētu pazaudēt. Šogad esmu 9.klases audzinātāja, šo pienākumu uztveru nopietni.
Nākamo gadu gribētos līdzīgu šim. Līdz 30 gadiem es saspringti domāju par nākotni, uztraucos, kā būs. Tagad es ļaujos laikam. Brīvi dzīvoju. Tad arī dažus mērķus, kas varbūt pat šķiet neiespējami, nemaz nav tik grūti īstenot. (Noslēpumaini pasmaida.
