Apmēram 16 kilometru no Lejasciema pagasta centra atrodas apdzīvota vieta Puidzulis.
Apmēram 16 kilometru no Lejasciema pagasta centra atrodas apdzīvota vieta Puidzulis. Lai tur nokļūtu, ir jālīkumo garām tīrumiem, jāizbrauc cauri Dūrei, kur kādreizējās muižas ēkā savulaik atradusies skola, jāuzbrauc vairākos pakalnos un nesteidzīgi jānolaižas ielejās.
Puidzulī esmu bijusi vairākas reizes, galvenokārt kolhoza “Komunārs” laikā, lai tiktos ar slaucējām, kas strādāja tuvējā slaucamo govju kompleksā ar tādu pašu nosaukumu. Kopsaimniecībai likvidējoties, likvidēja arī ganāmpulku, bet lopkopējas palika bez darba. Tagad viņas rosās piemājas saimniecībās, bet kompleksa plašumos izmitinājušas personiskos lopus. Baidoties no bezdarba un pamestības, Puidzulī cilvēki nākuši un gājuši. Šodien palikuši izturīgākie. Tie ir ļaudis, kas piemērojušies visam, arī tam, ka autobuss te iegriežas no rīta un vakarā. Notikums ir autoveikala ierašanās un dienas, kad ciemos no pilsētas atbrauc jaunieši.
Domās tiekas ar meitu Amerikā
“Līdumnieku” mājas, kas savulaik būvēta divām lopkopēju ģimenēm, vienā dzīvoklī mitinās Brigita Zaķīte ar vīru. Saimnieci sastopam, separējot pienu un lielā alumīnija katlā uz plīts sildām biezpienu. “Jāiztiek ar to, ko gūstam no savas saimniecības, citu ienākumu nav. Pie pašu krējuma, biezpiena, siera un sviesta tā pierasts, ka dažkārt gribas ar kaut ko panašķēties, bet, paskatoties makā, kāre kā ar roku atņemta. Šodien aizbraucu uz Lejasciema centru, iegāju veikalā, kur vienīgais pirkums bija divi kukuļi maizes. Vairāk atļauties nevarēju,” pieskatīdama separatoru, saka Brigita. Viņa aprūpē trīs govis, ģimenes galdam nobaro pa cūkai, dārzā izaudzē kartupeļus un saknes. Pienu uz pienotavu neved. Pārāk dārgas esot dažādas lopu reģistrācijas, analīzes un citu prasību ievērošana.
“Šodien dzīve Puidzulī atkarīga no tā, cik paši spējam vilkt. Agrāk, kad bija ferma, strādāju un pat iedomāties nevarēju, ka pienāks laiks, kad laukos cilvēkiem būs grūti atrast atmaksātu darbu. Es būtu gatava pagastā veikt visvienkāršāko uzdevumu, bet tas nav iespējams, jo pārāk tālu līdz Lejasciemam. Ir mašīna, bet degvielas dārdzības dēļ katrs izbraukums vispirms rūpīgi jāpārdomā,” prāto saimniece, kas fermā nostrādājusi 20 gadus. Ļaujoties ikdienas mājas rūpēm, viņa bieži domā par meitu un nepacietīgi gaida telefona zvanu.
Laura otro gadu dzīvo Amerikā. Turp viņa aizbraukusi strādāt par auklīti un nokļuvusi labā ģimenē, kas pēc pirmā darba gada ar meiteni pagarinājusi līgumu vēl uz gadu. Brigita stāsta, ka meita paralēli darbam Amerikā uzsākusi mācīties un apgūt spāņu valodu. “Lai gan Laura ir patstāvīga meitene, tomēr, kad viņa paziņoja, ka aizbrauc, biju uztraukta, bet es vienmēr esmu meitai uzticējusies un neesmu vīlusies.” Vecāki ik pa laikam skatoties Lauras atsūtīto videokaseti par dzīvi tālajā valstī. Kad viņa bildusi, ka Latvijā vismaz pagaidām nevēlas atgriezties, mātes sirds ietrīsējusies, bet mirkļa emocijas slāpējis prāts – meitai tur noteikti ir labāk.
“Kad es biju Lauras vecumā, mamma pateica, ka pa pasauli dauzīties nevar, ir jāstrādā fermā, tāpēc meitas un dēla izvēlei ceļā nestājos. Dēls izskolojās par zivkopi, tagad dzīvo Cēsu rajonā. Ar vīru esam palikuši divi vien, bet pesimismam neļaujamies, ir jādzīvo. Varbūt citur ir labāk, bet mēs esam te pieraduši.”
Pilsētas meitene izvēlas laukus
“Sākumā bija grūti pierast dzīvot tik tālu no pagasta centra, bet tagad labprātāk izvēlos lauku mieru un klusumu,” saka Baiba Līsmane, kuras dēlēns Dāvis Elmārs ir visjaunākais Puidzuļa iedzīvotājs. Viņam ir tikai 1,4 gadi. Baiba šejienes dzīvi izvēlējusies, sekojot mīlestībai – Jānim Mellim, kam “Līdumnieki” ir dzimtās mājas. “Pirms dēliņa piedzimšanas strādāju veikalā Lejasciemā. Veikals ir pagasta iedzīvotāju satikšanās vieta. Tagad dienā redzu tikai trīs, četrus cilvēkus. Atceros, ka, pēc darba atbraucot mājās, vīramāte un vīratēvs jautāja, kas pagastā jauns. Biju saikne starp Puidzuli un Lejasciemu,” stāsta jaunā māmiņa. Viņa labprātīgi pieņēmusi Jāņa piedāvājumu dzīvot pie viņa vecākiem, zinot, ka vīram laukos patīk un dzīvi pilsētā viņš diezin vai izvēlētos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Jānis iecerējis nākotnē nodarboties ar aitkopību. Šā mērķa īstenošanai kūtī jau ir 13 aitas. Kas zina, varbūt viņa nākotnes plāni spēs Puidzuli padarīt par vietu, kur šķirnes aitu ganāmpulku brauks raudzīt tuvi un tāli ļaudis?
Vienīgais, ko Baiba šobrīd visvairāk vēlas, kaut spētu “atgriezt” gabalu ceļam līdz pagasta centram. Tas ļautu ātrāk nokļūt uz Jauno māmiņu kluba nodarbībām, īpaši, kad tajās paredzēts tikties ar kādu speciālistu, apmeklēt kādu kultūras pasākumu vai iestādi.
“”Līdumniekos” dzīvoju četrus gadus. Ir labi apzināties, ka Dāvis var elpot svaigu gaisu, priecāties par zaļo zāli un pirmajiem ziediem, ieklausīties, kā dzied putni un san bites. Tagad es vairs negribētu dzīvot pilsētā,” saka Baiba. Šobrīd problēmu neesot, bet drīz tās radīšoties. “Būs pagājis bērna kopšanai paredzētais laiks, vajadzēs atsākt darbu un domāt par Dāvja iekārtošanu pirmsskolas izglītības iestādē. Tomēr problēmas nav tādas, lai tās neatrisinātu,” saka Baiba un smaidot palūkojas uz klēpī sēdošo puisēnu, kas par spīti pusdienlaika miegam ir rosības un ziņkāres pilns.
Ja spētu, atgrieztos pagātnē
Lauma Melle mūža lielāko daļu – 34 gadus – pavadījusi, strādājot fermā. Tagad viņa ir pelnītā atpūtā, bet kolhoza gadus atceras ar divējādām izjūtām. “Bija grūti, visu vajadzēja paspēt, gan mazus bērnus aprūpēt, gan fermā govis laikā izslaukt. Puidzulī esmu ienācēja, lai gan arī vecāku dzimtās mājas neatrodas tālu no šejienes,” saka bijusī lopkopēja.
“Daudzus esmu redzējusi nākam un ejam, bet cilvēkam jau šķiet, ka vislabāk ir tur, kur viņa nav, lai gan tās ir iedomas. Tolaik nebija tā, ka, atsakoties no viena darba, citu vietā nerada. Reizēm domāju, ka varbūt nebūtu slikti atgriezties pagātnē, jo tad ļaudīm bija lielākas garantijas dzīvei,” prāto pensionāre. Lai gan viņas dienas līdzinās cita citai, katrā Lauma rod laiku, lai aizstaigātu līdz fermai.
“Sirds velk un kājas nes, neko nevaru padarīt. Kad likvidēja fermu, raudāju, jo šķita, ka likvidē arī manu darbu, kas negaidot kļuvis nevērtīgs.”
Par to, ka Lauma gaida Ziemassvētkus, kad ciemos ierodas bērni un mazbērni, liecina adventes vainadziņš pie namdurvīm.
Laukos var dzīvot tie cilvēki, kas laukus mīl. Ja, klausoties putnu balsīs, sirds alkst dzirdēt automašīnu trokšņus pilsētas ielās, tad lauki nespēs piesaistīt uz mūžu. Puidzulī cilvēki dzīvo tāpēc, ka mīl šo pusi. Vienam tā ir otra cilvēka mīlestība, otram – dzimtā vieta, trešam – mīlēts darbs. Mīlestības ir dažādas.
