Apmēram 30 procenti Latvijas iedzīvotāju izmanto netradicionālās dziedniecības metodes vai tautas dziednieku pakalpojumus, tā liecina sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS šajā gadā veiktās aptaujas dati.
Apmēram 30 procenti Latvijas iedzīvotāju izmanto netradicionālās dziedniecības metodes vai tautas dziednieku pakalpojumus, tā liecina sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS šajā gadā veiktās aptaujas dati. Raksturojot dažādu sociāldemogrāfisko grupu atbildes, secināts, ka biežāk to izmanto sievietes un iedzīvotāji vecumā no 35 līdz 44 gadiem, cilvēki ar augstāko izglītību, kā arī lauku apvidos dzīvojošie. Dziednieku pakalpojumus retāk meklē vīrieši un iedzīvotāji no 18 līdz 34 gadu vecumam.
Pārlapojot žurnālus un laikrakstus, redzot, cik daudzi ir kļuvuši par dziedniekiem un piedāvā savus pakalpojumus (pēc dažādām metodēm, mācību virzieniem, saviem uzskatiem un spējām), nodomāju, ka esam kļuvuši par slimu sabiedrību. Kur pieprasījums, tur piedāvājums. Cilvēki meklē, kam ticēt. Cilvēki meklē kādu, kas var glābt, palīdzēt, atvieglot grūtībās un problēmās. Kad nelīdz ārsta padoms, vajadzīgs kāds, kas darītu brīnumu, kas sniegtu dziedināšanu. Cilvēku interese par publicētajiem materiāliem liecina, ka dziednieki par darba apjomu nevar sūdzēties. Viņi ir pieprasīti un apmeklēti.
Tomēr problēma paliek. Cilvēki slimo. Pie ārstiem joprojām gaida garas rindas. Aptiekas apmeklējumi kļūst arvien biežāki, slimnīcas – pārpildītākas. Galu galā – joprojām ir slimības, kuras neviens nevar izārstēt. Cilvēki cieš un mirst. Ne zīlniece, ne astrologs, ne dziednieks nevienu vēl nav spējis no tā pasargāt. Brīnumzāles ilgai un laimīgai dzīvei neviens nav izdomājis un radījis, lai arī cilvēki par to nesavtīgi maksātu no brīvas gribas un prāta.
Bet ir brīži, kad notiek brīnumi. Nezinu, kam lai tos piedēvēju. Ticīgais tos pamato kā Dieva radītus. Cits – kā ārsta vai dziednieka sasniegumu, bet kāds tic pats savu domu spēkam. Svētdienas dievkalpojumā priesteris minēja, ka adventes vainagā četras sveces simbolizējot mieru, ticību, mīlestību un cerību. Ja pirmās trīs, pūšot dažādiem dzīves vējiem, var nodzist, tad, tik ilgi, kamēr degs pēdējā – cerības svece -, varēs no jauna iedegt arī pārējās. Cerības svece deg visu laiku, lai arī dažiem ar pavisam nelielu liesmiņu. Tā nodziest tikai tad, kad cilvēka vairs nav. Tieši šī cerības svece liek meklēt patvērumu visur, kur vien cilvēks to var atrast. Tā atļauj no jauna noticēt un, iespējams, arī sagaidīt brīnumu.
