Pirms nedēļas Gulbenē pirmās sešas audžuģimenes saņēma apliecību par audžuģimenes mācību programmas apguvi.
Pirms nedēļas Gulbenē pirmās sešas audžuģimenes saņēma apliecību par audžuģimenes mācību programmas apguvi.
Mācības organizētas par vietējo pašvaldību līdzekļiem, tās rīkoja Gulbenes rajona bērnu tiesību atbalsta centra vadītāja Ausma Raģele. Četras no sagatavotajām audžuģimenēm dzīvo Gulbenes rajonā, pa vienai Balvu un Daugavpils rajonā. Izlaidumā, ko svinēja Gulbenes pilsētas domes sociālās palīdzība nodaļā, smaržoja ziedi un kūpēja kafija. Raisījās sirsnīgas sarunas par to, ko audžuģimenes vēlas dot sabiedrībai un ko gaida no tās.
Visās četrās Gulbenes rajonā izveidotajās audžuģmenēs ir mamma un tētis, tajās aug pašu bērni – viens vai vairāki. Divās ģimenēs ir arī bērni, kas ņemti aizbildniecībā. Šīs ģimenes ir gatavas uzņemt arī audžubērnus, vēlams – mazus. Audžuģimenes neslēpj, ka baidās no spurainiem pusaudžiem, tomēr nesaka arī kategorisku “nē” lielo bērnu ņemšanai savā paspārnē. Lai nejustos vientuļi ikdienā, audžuģimenes savstarpēji tiksies arī turpmāk. Ir nolemts veidot atbalsta grupu, kurā audžuvecākiem konsultācijas sniegs profesionāls sociālais darbinieks. 30.decembrī audžuģimeņu vecākus no visas Latvijas pulcinās Rīgā, Nacionālajā teātrī, kur pārrunās kopīgi veicamo un svinēs gadumijas svētkus.
Nav grēks palīdzēt svešam bērnam
Audžuģimenes apliecību saņēmuši arī litenieši Iveta un Juris. Viņi ir gatavi audžuģimenes pienākumu veikšanai, kaut viņi jau audzina vienu savu bērnu un ir aizbildņi vēl trim. Laikrakstam Iveta saka: “Bija vajadzīga liela uzdrīkstēšanās, jo bieži vien jārēķinās ar apkārtējo negatīvo attieksmi, bet nav grēks palīdzēt svešam bērnam. Ja ar patiku palīdzi, tas nav grūti.”
Juris skaidro, ka dzīve pati izkārtojusi tā, ka viņam ar dzīvesbiedri bija jākļūst par audžuvecākiem. Vispirms godaprāts licis rūpēties par kādu kaimiņu bērnu, vēlāk ģimenē uzņemti vēl divi mazie no bērnunama.
Beļavieši Dace un Ilvars ir vecāki pieciem bērniem un viena bērna aizbildņi. Bērnu vecums – no četriem līdz 17 gadiem.
“Mūsu māja nav pils, taču varam palīdzēt vēl kādam bērnam. Kur ir sešas mutes, varēs pabarot vēl kādu. Galvenais – lai būtu raksturu saderība. Mums mājās jau tagad ir dažāda rakstura jaunie cilvēki. Visiem jāsadzīvo zem viena jumta. Ja kāds reizēm aizbrauc no mājām, tad rodas sajūta, ka kaut kas nav kārtībā,” laikrakstam saka Ilvars. Dace ir mājsaimniece, viņa saka: “Es strādāju par mammu. Cits darbā pavada astoņas stundas, bet es savu darbu veicu daudz vairāk stundu.”
Ģimene plāno atkal turēt govi, lai naturālajā saimniecībā lētāk sarūpētu pārtiku. Pavasarī sāksies darbs dārzā.
Audžuvecāki paļaujas uz savu ģimeni
Jautāta, uz ko šobrīd paļaujas, gaidot audžubērnu ienākšanu ģimenē, Dace saka: “Uz ģimeni. Cita, uz ko paļauties, man nav.” Ilvars piebilst, ka audžubērniem neliegs uzturēt saikni ar bioloģiskajiem vecākiem, ja paši bērni to vēlēsies. “Bērniem ir jādod izvēles brīvība,” saka viņš. “Dzīves situācijas ir dažādas. Bērniem jāpalīdz saglabāt labu attieksmi pret viņu bioloģiskajiem vecākiem, jo tos nevar aizvietot arī pati labākā audžuģimene,” saka Dace.
Lizumnieši Linda un Dmitrijs ģimenē jau audzina divus bērnus. “Mēs jau labu laiku jutām, ka labprāt dotu pajumti kādam audžubērnam. Esam runājuši ar saviem bērniem, viņi mūs atbalsta. Vēlamies kopīgi glābt no krīzes situācijas kaut vai vienu mazo cilvēciņu,” saka Linda. Laulātie uzsver, ka paļaujas uz turpmāko sadarbību ar sociālajiem darbiniekiem pagastā un rajonā un ļoti cer uz apkārtējo iedzīvotāju labvēlīgu attieksmi. “Ceram, ka citi ar laiku būs sekotāji un arī vēlēsies kļūt par audžuvecākiem kādam grūtībās nonākušam bērnam,” cer Linda.
Daiga un Guntis Tirzā izaudzinājuši savus trīs dēlus – 18 līdz 15 gadu vecus. Nu vecāki jūt, ka atvases pamazām māju atstāj, lai uzsāktu savas dzīves gaitas. “Bija sajūta, ka māja kļūst tukša. Tajā pašā laikā ir tik daudz bērnu, kas atstāti bez vecāku aprūpes, cieš vardarbību. Kāpēc gan mūsu mājas nevarētu kļūt par patvērumu kādam bērnam?” saka Daiga. Arī Guntis atzīst, ka gribētu kļūt par balstu kādam bērnam, palīdzēt tam augt labestīgā vidē, izskoloties. Laulātie par audžuģimeni gatavi kļūt ar visgaišākajām cerībām un tic, ka arī Tirzas skaistā, neskartā daba, apkārtējo labvēlība palīdzēs bērnam šajā pagastā justies labi. “Skaidrs, ka bērns, kas nonāks pie mums, nebūs kā no skatloga. Būs jāpalīdz veidoties harmoniskai personībai. Vislabprātāk uzņemtu ģimenē bērnu, kuru varētu ievadīt pirmajās skolas gaitās,” saka Guntis.
Pirmie audžuvecāki – drosmīgi cilvēki
Bērnu un ģimenes lietu ministrijas ģimenes lietu departamenta Vidzemes reģiona konsultante Līga Jēgere stāsta, ka Gulbenē apmācību beigušās četras ģimenes ir pirmās apliecību saņēmušās audžuģimenes Vidzemes novadā. “Par pirmajiem audžuvecākiem Vidzemē kļuvuši interesanti, drosmīgi cilvēki,” saka viņa. Visas jaunās audžuģimenes ir iepazītas un ir pārliecība – tās spēs dot bērniem “mīlošas sirdis un gādīgas rokas”.”
L.Jēgere informē, ka arī citur Vidzemē aktīvi veidojas jaunas audžuģimenes. L.Jēgere saka – nereti pašvaldībās maldīgi domā, ka neizdosies atrast cilvēkus, kas vēlētos kļūt par audžuģimeni. “Prasmē atrast šādus cilvēkus izpaužas pašvaldības sociālā darbinieka profesionalitāte,” uzsver viņa. L.Jēgere saka, ka audžuģimeņu veiksmīga darbība ir atkarīga no apkārtējās sabiedrības labvēlīgas un delikātas attieksmes. “Dažā pašvaldībā par audžuvecākiem pieteikušās ģimenes, par kurām neviens pat nebija iedomājies. Tas nozīmē, ka nevaram izlemt citu vietā. Audžuģimene turklāt nav tā, kurā līdz mūža galam ievieto bērnus. Katrreiz ar ģimeni runā un izvērtē, vai tajā uzņemt jaunu bērnu. Šeit taču ir tikai pagaidu mājas,” uzsver speciāliste. Nereti bērna audžuģimene atrodas tālu projām no viņa īstajām mājām. Lai arī ir psiholoģiskas grūtības, piemēram, skolas mainīšanas dēļ, tomēr kopumā šāda prakse attaisnojas. Bērns tiek izrauts no vecās vides, tas palīdz ātrāk pārvarēt krīzes situāciju.
No sabiedrības gaida delikātu attieksmi
L.Jēgere saka, ka sociālais darbs nebeidzas ar bērna ievietošanu audžuģimenē. Saikne ar šo ģimeni turpinās. Audžuģimene ikdienā jūt, kāda ir sabiedrības attieksme pret to. Tāpēc svarīgi, lai šī attieksme būtu pēc iespējas delikātāka.
“Šie bērni, kam nepieciešama audžuģimene, ir jau daudz pārcietuši, piedzīvojuši. Tāpēc reizēm ir nevietā, ja ar viņiem apietas gluži kā ar “baltiem cimdiem rokās”. Pārspīlēta attieksme nav vajadzīga. Jāizturas kā līdzīgam pret līdzīgu. Viss ir atkarīgs no pieaugušajiem, kas jutīgi reaģē. Ja skolā audzinātāja kliedz, ka nu pie galda ir jāiet tiem, kas saņem brīvpusdienas, bērni jūtas pazemoti. Ja pašvaldība skaļi reklamē labdarības Ziemassvētku pasākumu mazturīgo vai nelabvēlīgo ģimeņu bērniem, tas ir aizskaroši. Un ja vēl nofotografē un fiksē, kā šie bērni priecājas… Jāmāk klusi un nemanāmi to kārtot, lai neaizvainotu jaunās dvēseles. Tāpat audžuģimenēs. Tur ievietotie bērni zina, ka šie nav vecāki, bet cilvēki, kas uzņemas par viņu rūpes. Bērns šos cilvēkus nesauc par tēti un mammu, bet dēvē vārdā,” saka L.Jēgere.
Vienlaikus pašvaldības sociālajam darbiniekam jāturpina strādāt arī ar bērna bioloģiskajiem vecākiem, lai viņi nezustu sabiedrībai un saviem bērniem. “Reizēm ir vajadzīgs tikai nedaudz – palīdzēt šiem cilvēkiem atgūt pašapziņu, sakārtot savu ārieni, uzrakstīt pieteikumu, lai iestātos darbā, tad daudz kas nokārtojas. Nedrīkst aizmirst, ka bieži vien mātes, kurām atņem vecāku varu, to ļoti pārdzīvo. Daudzām bērni ir vienīgais eksistences attaisnojums,” stāsta speciāliste.
Sociālā darbinieka uzdevums esot panākt, lai pēc iespējas mazāk ciestu cilvēki, lai iejaukšanās viņu dzīvēs būtu nevardarbīga. Kā traģisku piemēru viņa min faktu, ka kāda māte pēc vecāku varas atņemšanas izdarījusi pašnāvību, noslīcinoties akā. Pie akas viņa bija atstājusi gumijas zābakus – kā vērtību, kuru nevar ņemt līdzi nelaimē, jo zābaki taču kādam vēl var noderēt. Nepietiek, ka sociālais darbinieks ar cilvēkiem, kam atņemta vecāku vara, tiekas reizi vien. Jātiekas ir regulāri, ir jāsarunājas, jāiedrošina, ka viņi netiks pamesti likteņa varā. Tā uzsver L.Jēgere.
Likumdošanu turpinās sakārtot
L.Jēgere saka, ka likumdošanu, kas attiecas uz audžuģimenēm, turpina sakārtot. Līdz šim pagaidu patvērumu lielākoties izmanto bērni no triju gadu vecuma. Taču ir plānots, ka turpmāk audžuģimenes uzņems arī zīdainīšus, saņemot no valsts tādas pašas sociālās garantijas, kādas šādā gadījumā ir paredzētas bioloģiskajiem vecākiem.
Bērnu un ģimenes lietu ministrijas ģimenes lietu departamenta bērnu ārpusģimenes aprūpes koordinācijas nodaļas vadītāja Kristīne Kļukoviča laikrakstam stāsta, ka pagaidām par audžuvecākiem var kļūt tikai laulāts pāris, taču plānotas izmaiņas likumā, kas ļaus par audžuvecākiem kļūt arī cilvēkiem, kas dzīvo nereģistrētā laulībā, jo šāda kopdzīves forma Latvijā ir izplatīta.
K.Kļukoviča saka, ka līdz 1.decembrim Latvijā 16 audžuģimenēs ir ievietoti bērni. Kopumā valstī izveidoto audžuģimeņu skaits ir lielāks. Līdz gada beigām šā pienākuma veikšanai vēl papildus plānots apmācīt 60 audžuģimenes. “Priecājamies, ka audžuģimeņu skaits Latvijā palielinās. Tas ir metodiska darba rezultāts,” saka K.Kļukoviča.
***
Fakti
– Audžuģimenes ir alternatīvā bērnu aprūpes forma – pagaidu patvērums bērniem, kuru ģimenēs ir īslaicīgas problēmas vai kurās atņemta vecāku vara.
– Ja audžuģimene to vēlas, tai ir pirmās tiesības kļūt par bērna aizbildni.
– Likums nosaka, ka audžuģimenē vienlaikus drīkst ievietot ne vairāk kā trīs bērnus. Izņēmuma gadījumi var būt tad, ja audžuģimene nepieciešama vairākiem brāļiem un māsām no vienas ģimenes. Par audžuģimenēs ievietojamajiem bērniem lemj bāriņtiesa vai pagasttiesa.
***
Audžuģimenes finansējums
Audžuģimene no valsts mēnesī kā atalgojumu saņem 70 latus, papildus pašvaldība par katru audžuvecākiem uzticēto bērnu maksā uzturnaudu – ne mazāk kā 27 latus -, kā arī nodrošina ar gultu un apģērbu. Pašvaldībām izdevīgāk ir bērnus nodot audžuģimeņu aprūpē, nevis ievietot bērnunamos vai internātskolās, jo tur viena bērna uzturēšana pašvaldībai vidēji mēnesī izmaksā no 180 līdz vairāk nekā 200 latiem mēnesī.
