Man bija izdevība iepazīties ar apjomīgu programmu, kas veidota turpmākajiem deviņiem gadiem, un atspoguļo Gulbenes rajonu kopumā.
Man bija izdevība iepazīties ar apjomīgu programmu, kas veidota turpmākajiem deviņiem gadiem, un atspoguļo Gulbenes rajonu kopumā. Diemžēl tajā vairākkārt vajadzēja lasīt vārdus “samazinājies”, “nepietiekami attīstās”, “zemāka nekā valstī” un tamlīdzīgi. Tas liecina par to, cik daudz visiem kopā vēl jāpaveic, lai situācija uzlabotos.
Gulbenes rajons platības un iedzīvotāja skaita ziņā joprojām ir viens no mazākajiem valstī. Diemžēl iedzīvotāju skaits katru gadu samazinās, tāpēc pēdējos 10 gados dabiskais pieaugums vērtējams negatīvi. Izrādās, ka visvairāk iedzīvotāju – 30 000 – bijis 1992.gada sākumā, bet 2003.gada sākumā to skaits sarucis par 2273 cilvēkiem jeb 7,6 procentiem. 53,3 procenti no iedzīvotāju kopskaita ir sievietes. Dzimušo bērnu skaits salīdzinājumā ar 1990.gadu samazinājies vairāk nekā divas reizes. Piemēram, tikai Gulbenes pilsētā šajā laikā tas sarucis par 4,2 procentiem.
Masu saziņas līdzekļi nesen informēja, ka mūsu rajons ir viens no vislatviskākajiem. Pēc nacionālā sastāva tas patiesi ir viendabīgs. Latviešu īpatsvars pārsniedz 80 procentus kopējā iedzīvotāju skaita un tam ir tendence pieaugt. Otra lielākā nacionalitāte ir krievi – 3147. Salīdzinājumā ar 1995.gadu to īpatsvars samazinājies par 2,58 procentiem, toties palielinājies poļu skaits, nelielu kopienu veido čigāni. Dzīvo arī baltkrievi, ukraiņi, igauņi un citu tautību pārstāvji.
Rajonā un pilsētā notiek darbaspēka novecošanās, jūtams speciālistu trūkums. Nākotnē tas var kļūt par primāru problēmu. Pat tad, ja palielinātos iedzīvotāju skaits darbaspējas vecumā, bet pietiekami nebūs attīstīta uzņēmējdarbība, palielināsies bezdarbs. Šobrīd rajonā ir 17 000 cilvēku darbaspējas vecumā, bet no tiem ekonomiski aktīvi ir apmēram 12 000. Šāgada sākumā bez darba bija 1169 cilvēki. Tas ir nedaudz vairāk kā vidēji valstī. Daudz ir tādu cilvēku, kas nevar atrast darbu ilgāk par gadu. Daudzos gadījumos darba meklējumiem traucē personas izglītības līmenis, lai gan bezdarbnieku sarakstā gada sākumā bija 3,3 procenti cilvēku ar augstāko izglītību, 28,1 procents ar vidējo speciālo, 17,9 procenti ar arodizglītību un tikai 1 procents ar nepilnu pamatskolas izglītību. Diemžēl rajona iedzīvotāji arī veikalos nevar izraudzīties dārgākas preces, jo pirktspēja ir zema. Tas ir saistīts ar darba samaksu. Secinājums ir viens, – lai cilvēki nenonāktu depresijā un spētu aktīvi iesaistīties sabiedriskajos procesos, attīstīt un pilnveidot sevi, viņiem nepieciešams darbs un pietiekams atalgojums. Gribam to atzīt vai ne, darba alga ir tā, kas nodrošina cilvēcīgu dzīves līmeni un apmierina cilvēka pamatprasības.
