Novembris futbolā ir starpsezonas mēnesis – vasaras čempionāti beigušies, bet ziemas telpu futbolam komandas vēl tikai gatavojas. Tieši šajā laikā Latvijas futbola izlase aizvadīja izbraukuma spēli Lihtenšteinā.
Novembris futbolā ir starpsezonas mēnesis – vasaras čempionāti beigušies, bet ziemas telpu futbolam komandas vēl tikai gatavojas. Tieši šajā laikā Latvijas futbola izlase aizvadīja izbraukuma spēli Lihtenšteinā.
Futbola federācija, kā ierasts, rīkoja tūrisma braucienu daudziem ar šo sporta veidu saistītiem cilvēkiem, kuri jau daudzus gadus kopj futbola druvu. Uzaicinājumu saņēma arī šo rindu autors.
Iedomājas vēlēšanos uz Kārļa tilta
Bija plānots, ka ceļā dosimies kādi 40 cilvēki, bet izbraukšanā sanāca veseli 60. Tukšas vietas autobusā nevarot būt (katrs grib nopelnīt), neņemot vērā to, ka šajā pārvietojamajā divstāvu teltī mums bija jāpavada trešdaļa visa ceļojuma. Jau pirmais pārbrauciens bija kā izturības eksāmens, jo Rīga – Prāga (apmēram 1300 kilometru) tika pievarēts 20 stundu laikā. Mūsu vienīgie draugi šajā laikā bija tankštelles Lietuvā, Polijā un Čehijā. Pirmā normālā nakšņošana bija plānota Prāgā, tā arī notika.
Nonācām pilsētas nomalē padsmitstāvu lielā komjauniešu tipa kopmītnē. Tūlīt radām pirmās idejas (pagaidām labdabīgas). Mūsu šoferīši, mainīdamies pie stūres, bija raiti nonākuši Čehijas galvaspilsētā, tāpēc radās iespēja apmeklēt “Zelta Prāgu”. Izpildījums apmeklējumam gan iznāca savdabīgs. Mūsu grupa pilsētas centrā nonāca pēcpusdienā, drīz iestājās krēslas stunda. Pa apgaismoto koridoru mēs visi vārda tiešā nozīmē rikšojām kā pionieri pa universālveikalu. Tikko vecāka gadagājuma kolēģi pienāca pie apskates objekta, bija jādodas tālāk.
Burzmā gan paspējām iedomāties vēlēšanos uz Kārļa tilta, pabūt prezidenta pilī, apmeklēt vairākas katedrāles. Visus pārsteidza Prāgas tramvajs. Ar to nācās pārvietoties lielāku gabalu. Domāju, ka pie mums pat ne visi taksometri pārvietojas ar tādu ātrumu. Pēc šā brauciena vienaldzīgo nebija. “Skrējiens” pa Prāgu beidzās pie Kārļa statujas pilsētas centrā jau apmēram pulksten 20.00. Tika dots brīvais laiks, bet vairums ar metro devās uz naktsmītnes vietu. Miegam padevāmies ap vieniem naktī. Jāsaka, ka šādas nakts ekskursijas turpinājās visu nedēļu. No rīta nopietni patukšojām brokastu galdu un devāmies uz nākamo apmešanās vietu Austrijā.
Uz ielas priekšroka ir gājējiem
Tādā pašā stilā kā Prāgā izrikšojām cauri Nirnbergai un Rīgensburgai Vācijā. Nedaudz foto, nedaudz gides teksta, tad dodamies tālāk. Pievarējuši 750 kilometrus, nonācām Austrijas – Lihtenšteinas pierobežas pilsētā Feldhirhē. Paradoksāli, bet, nodzīvojot četras dienas šajā pilsētā, mums praktiski nebija iespēju apskatīt to. Katru rītu ap pulksten astoņiem jau devāmies prom, bet atgriezāmies vienmēr ap pusnakti.
Man kā līdzenuma cilvēkam spilgtu iespaidu pirmajā rītā atstāja kalni. Pilsēta vēl bija tādā kā pustumsā, bet mazliet tālāk kalnu grēdas saulē izskatījās iespaidīgi un spoži. Tikai ceturtajā dienā mēs devāmies Šveices virzienā. Brīnišķīgi skati kalnos! Nekur neredzējām nesakoptu (nenopļautu) ceļmalu, lauku vai pagalmu. Kur netiek klāt cilvēks vai tehnika, visu paveic aitas vai kazas. Visās pilsētas daļās uz ielām priekšrocības gājējiem un riteņbraucējiem. Ļoti racionāli tiek izmantots ikviens zemes kvadrātmetrs. Uzkrītoši daudz bija nelielu lauku nozares (aitas, govis, kazas un cits) saimniecību. Pilsētas centrā, blakus īpašnieka mājai, atrodas slēgtais aploks, kur uzturas lopi (un vējo attiecīgs aromāts).
Šveices galvaspilsēta ir Berne, kaut gan iedzīvotāju ziņā tā atrodas 3. līdz 4.vietā valstī. Starp citu, pirms ierašanās Šveicē autobusā retais varēja nosaukt Šveices galvaspilsētu. Minētas tika Cīrihe, Ženēva, Lozanna un pat Lucerna. Šveice pasaulē pazīstama ar sieriem, bankām, pulksteņiem un tūrisma industriju. Gribētos atzīmēt šveiciešu prasmi gatavot šokolādes un nazīšus. Gulbenē viņu ražojumu atdarinājumus var iegādāties par pieciem latiem, tie kalpo 1 līdz 2 gadus, bet Šveicē pirktajiem 10 gadu garantija un maksā 15 līdz 40 latus.
Pirmā pietura Šveicē bija astotā lielākā pilsēta Lucerna. Tās apskati sākām pilsētas centrā. Sākumā izbrīnu rada daudzie “pūšamie aparāti”, ar to palīdzību no ielām un ietvēm tiek nopūstas koku lapas. Pārsvarā lapu kaudzi veido tā saucamais “prostitūtu koks”. Lapas atgādina mūsu kļavu lapas, tikai kokam praktiski nav zaru. Lapas nobirst ātri, un koks paliek kails kā…
Lucernai cauri vijas Reisas upe. Tai pāri ved 14.gadsimtā celtais, restaurētais koka tilts, kurš ir garākais Eiropā. To sauc arī par Pelavu tiltu, jo senos laikos no tā upē meta dažādus gružus. Ejot pa šo tiltu, liekas, ka šeit pabijuši visas pasaules iedzīvotāji. Uz koka konstrukcijām praktiski nav brīvas vietas autogrāfiem.
Protams, Lucernā ir arī Šveices simbola – pulksteņu – ražotnes. Uzkrītoši daudz pulksteņu tirgotavu. Dīvaini tikai, ka pulkstenis, kurš Rīgā maksā apmēram 10 līdz 15 latus, šeit maksā 100 un vairāk latus. Tirgus ceļi nav izdibināmi (vai tomēr ir!). Dodoties cauri pilsētai, pārsteidz daudzās baronu stila dzīvojamās mājas, kurās jau vairākus gadu simtus mitinās lucernieši.
Nākamais mērķis ir glečeru (kalnu ledāju) muzejs, kurā sīki attēlota pasaules evolūcija, sākot no pirmsākumiem. Apskatot ekspozīciju, šķiet, ka pats kļūsti kā alu cilvēks, tūlīt uzbruks mamuts vai izcelsies dabas katastrofa. Jā, interesanti pabūt 20 miljonus gadu atpakaļ. Parkā pie muzeja atrodas Lucernas simbols – ievainotā, raudošā lauva. Tā simbolizē piemiņu karavīriem, kuri Hilarijas pils ieņemšanas laikā glābuši karali. Daudz vēsturisku celtņu: rātsnamu, pils mūri ar deviņiem torņiem, franciskāņu un jezuītu baznīcas un citu varam pavērot tikai no ārpuses, jo visu izšķir laika limits.
Cīrihē ir lielākais torņa pulkstenis
Mūs gaida lielākā Šveices pilsēta – Cīrihe ar 370 000 iedzīvotājiem. Cīrihe rakstos pirmo reizi minēta 929.gadā. 19.gadsimta otrajā pusē – kļuva par ievērojamu banku centru.
“Naudīgākā” Cīrihes iela tā arī saucas – Bankofstrase. Simboliski, bet Cīrihē ir lielākais torņa pulkstenis Eiropā – 7,8 metri diametrā.
Izskrējuši caur Cīrihi, mēs devāmies uz Reinas ūdenskritumu, kas ūdens apjoma ziņā ir lielākais Eiropā. Mūsējie strīdējās, kad tas izskatās labāk – dienā vai naktī. Mēs to skatījām vēlā vakarā (tumsā). Lai arī ūdenskritums ir izgaismots, man šķiet, ka dienas laikā tas izskatās labāk. Tā augstums ir apmēram 20 metru, ūdensplūsma – desmitiem tūkstošu kubikmetru. Dīvaini, ka apskates objekts šajā vakarā bija bez kontroles un apsardzes. Parasti, lai to apskatītu, jāšķiras no apmēram 3 līdz 4 latiem.
Autobuss mūs vizināja uz 2500 metrus augsto Santis kalnu. Lai arī kartē attālums bija apmēram 30 līdz 40 kilometru, mēs ceļā pavadījām 3,5 stundas. Nemitīgi kāpumi un tikpat stāvi kritumi kalnos lika trūkties gan autobusam, gan dažiem grupas kolēģiem. Visapkārt pļavas un kalni. Kalnu ziemeļu pusē darbojas pacēlāji slēpošanas trasēm, bet dienvidu pusē ganās aitas. Reizēm var apbrīnot šo lopiņu uzcītību zāles pārstrādē. Lieku zāles kušķīti manīt nevarēja.
Apbrīnojot dabasskatus, sasniedzām vidusceļu. Tas bija kalnu kūrorts, no tā ar trošu vagoniņiem (kā Siguldā, tikai piecas reizes lielāks) uzvizināja pašā kalna spicē. Tikai par 15 latiem – četru minūšu brauciens! Sajūtas ir neaprakstāmas, var tikai apbrīnot cilvēkus, kuri strādāja tā celtniecībā. Adrenalīns paaugstinās pusceļā, kad, mums nezinot, vagoniņš stipri nošūpojas (tā ir paredzēts). Dažam labam uzmetās vājuma brīdis, dažs kaut ko murmina par testamentu. Tomēr laimīgi nonācām galā – 2500 metrus virs jūras līmeņa. Ļoti stiprs vējš tikai dažiem ļāva iziet uz atklātā skatu laukuma. Protams, foto un suvenīri. Bija kautrīga ideja ieturēt pusdienas kalna galā. Pārdomām: kafija – 3 lati, alus – 5 lati, otrais ēdiens – 20 lati. Palika tikai daži rīdzinieki…
Pārējie cerēja uz nākamo apskates objektu – siera rūpnīcu Appencelles pilsētā. Gide solīja, ka siera degustācija būs noteikti. Appencelle ir samērā neliela pilsētiņa (apmēram 10000 iedzīvotāju). Katrā ziņā siera rūpnīcas apmēri bija tik mazi, ka mūsu agrākās pienotavas likās lielākas. Arī darba organizācija un tīrība varēja būt kvalitatīvāka. Domāju, ja mūsu siera ražotāji strādātu tādā veidā un vietā, gudrie no Eiropas šādu iestādi “klapētu ciet”. Tā uzskatīja arī vairāki grupas dalībnieki, kuriem ir bizness laukos. Vienīgais, kas pārsteidza, bija cenas. Siera kilograms vidēji maksāja 10 līdz 18 latus. Protams, siers tika pagaršots un arī nopirkts. Tas garšoja īpatnēji, bet kuņģa darbības traucējumus neizsauca.
Ar viltību tiek pie kārotā krekla
Dienas otrajā pusē devāmies uz Lihtenšteinas galvaspilsētu Vaducu. Tur pirms futbola spēles bija 3 līdz 4 stundas brīvā laika. Vaduca ar 4,5 tūkstošiem iedzīvotāju atrodas valsts vidienē. Valstiņu pārvalda firsts (pašlaik Hans Ādams), kurš ir bagātākais cilvēks valstī. Pēc pēdējām izmaiņām likumdošanā firsts var atlaist valdību un apstiprināt tiesnešus. Firsta pils atrodas Vaducā, augstu kalnos. Tā būvēta (iekalta) klints malā jau 9.gadsimtā. Vietējie joko, ka valdnieks saulainā laikā var iznākt uz balkona un ar binokli apskatīt visu valsti.
Vaducā ir plašs banku tīkls, tas darbojas augstā līmenī. Par Lihtenšteinas pilsoni var būt tikai vietējais iedzīvotājs, iebraucēju skaits, kuri grib dzīvot Lihtenšteinā, tiek limitēts. Pilsētas ielas ir ļoti šauras (zemes ekonomija) un reizēm var pabrīnīties par šoferu veiklību.
Vakarpusē devāmies uz stadionu, lai vērotu spēli Lihtenšteina – Latvija. Vietējā komandā pārsvarā spēlē jauni futbolisti, arī vācu treneris ir gados jauns. Viņu neizšķirts ar Portugāli un uzvara pār Luksemburgu ar 4:0 visus darīja uzmanīgus. Pie ieejas spēles vietā bija maz atribūtikas, retajam izdevās iegādāties kādu nozīmīti vai vimpeli. Atlika tikai dārgās šalles (15 – 20 lati). Skatītāju skaits kopā ar latviešiem varēja būt apmēram 1000 – 1500. Patīkami, ka informācija tika sniegta gan vācu, gan latviešu valodā. Laiks bija pavēss, talkā nāca siltās desiņas un karstvīns. Par pašu spēli nestāstīšu, tā atreferēta daudzreiz. Žurnālisti diezgan tendenciozi atstāstīja spēles gaitu (TV jau redzēt nevarēja), jo visu pirmā puslaika vidusdaļu pārāki bija saimnieki (izlīdzināja rezultātu un bīstami uzbruka), tikai pirmā puslaika izskaņā latvieši pārņēma iniciatīvu. Es totalizatorā biju licis Latvijas uzvaru (2:1). Tāds rezultāts turējās līdz 89.minūtei, tad A.Prohorenko guva trešos vārtus – 3:1. Domāju – totalizatorā neveicās, iešu nofotografēt futbolistus pēc spēles. Sargi mani nelaida, bet es, mazliet pagaidījis, tomēr pielavījos pie pašiem rezervistu soliņiem. Pēc spēles mūsu futbolisti nāca pateikties līdzjutējiem, daži tribīnēs meta kreklus. Ar otro piegājienu tiku pie komandas kapteiņa Vitālija Astafjeva krekla. Ne visi futbolisti šķīrās no formas (saskaitīju kādus piecus, sešus), tāpēc guvums bija patīkams. Atmosfēra pēc spēles bija mierīga, pat draudzīga. Daudzi vietējie fani gribēja iegūt mūsu līdzjutēju šalles ar Latvijas simboliku.
Minhenē ir senas alus dzeršanas tradīcijas
Apmēram pulksten 21.00 devāmies uz viesnīcu. Protams, mūsējo uzvara tika atzīmēta ar alu krodziņā. Tajā laikā likās, ka vismaz 20 mūsu grupas pārstāvji varētu būt izlases galvenajie treneri. Pie miera devāmies vēlā naktī, bet jau agrā rītā bija jāsākas tālajam mājupceļam. Atvadījāmies no skaistajiem kalniem un devāmies Minhenes virzienā.
Šajā Bavārijas galvaspilsētā bija paredzēts pavadīt ceļojuma sesto dienu. Minhenes 5,1 miljons iedzīvotāju mīt Īzāras upes krastos. Minhene izveidojās 12.gadsimtā pie sāls ceļa, kas gāja pāri tiltam. Tilta izmantošanas noma deva līdzekļus pilsētas būvniecībai.
Minhenē ir plašs medību muzejs, tam apkārt ārpusē izlikti iespaidīgi dzīvnieku izbāzeņi. Pilsētā ir divi rātsnami – vecais un jaunais. Vecais ir daudzkārt dedzis, vairākkārt pārveidots.
Minhenes vārds saistīts arī ar Hitleru.1923.gadā viņš šeit mēģināja izdarīt valsts apvērsumu (Alus pučs). Minhenes operā trīsdesmitajos gados tika rādīta vācu “pareizā māksla”, Hitlers bija noteicis visiem minheniešiem obligāto apmeklējumu (līdzīgi kā komunistu varas zenītā pie mums). Tagad šajās telpās ir mūsdienu modernisma mākslas galerija.
Alus tradīcijas Minhenē ir senas un varenas. Kopš 1589.gada notiek lielie alus svētki, ko mēs pazīstam ar nosaukumu Oktoberfest. Tas sākās ar toreizējā karaļa un karalienes kāzām un simboliski turpinās mūsdienās. Šie svētki nenotika tikai Otrā Pasaules kara laikā. Ginesa rekordu grāmatā minēts lielākais alus rekords – Hofbrauhaus. Tas izvietojies vecpilsētā trīs stāvos. Pirmajā stāvā (to sauc Schwemme – alus plūdi) izdzer ap 10 000 litru alus dienā, bet svētkos vairāk. Otrajā stāvā ir restorāns, trešajā rīko tikai saviesīgos pasākumus. Vāciešu kompānijas šeit alu pērk metros. Metrs – seši litra tilpuma alus kausi, novietoti rindā. Mūzika tikai bavāriešu, apkalpojošais personāls tiek rūpīgi izvēlēts. Mēs arī nenoturējāmies un apmeklējām šo alus Meku. Pārsteidza pirmā stāva zāļu patiešām lielie apmēri. Alus litrs maksāja 4, bet desiņas – 5 latus. Mēs izvēlējāmies cūkgaļas cepeti ar kauliem un alu. Pārsvarā krogu apmeklē vācieši gados un ārzemnieki. Viss notiek lēni, bet apkalpošana ir laba. Mūsu maltītes izskaņa iznāca komiska. Uz galda uzkrita neliels kukainis (prusaks?). Tas bija viņa pēdējais kritiens. Apmēram 10 minūtes viņš staigāja mums garām un skatījās uz salveti. Mēs centāmies tēlot sanitāro inspekciju un gūt no tā kādu labumu. Nelīdzēja ne draudi informēt lielākās ziņu aģentūras, ne rakstīt uz Briseli. Lietišķie pierādījumi – prusaks – vardarbīgi tika savākts, mēs, samaksājuši rēķinu, devāmies prom.
Minhene ir pazīstama kā 20.Olimpisko spēļu pilsēta. Pirms olimpiādes tika uzcelti 12 lieli sporta objekti, tika sakārtots operatīvais sabiedriskais transports (metro, pazemes vilcieni un cits). Pazemes komunikācijas neatšķiras no citām pilsētām, nav neviena sola sēdēšanai, bet nav arī gandrīz neviena ubaga. Ir savi kvartāli turkiem, ķīniešiem, vjetnamiešiem un citiem.
Nejauši nonācām konjaku degustācijas pasākumā. Tas mazliet sasildīja, bet apsargs nevarēja saprast, kāpēc mēs negribam brīvprātīgi doties prom. Vēlā vakarā ar autobusu devāmies uz Čehiju. Ap pusnakti, pēc sešu stundu brauciena, bijām pie viesnīcas Klatovi pilsētā – 330 kilometrus no Prāgas. Nākamajā dienā bija jābrauc prom, jo priekšā apmēram 1700 kilometru līdz Rīgai.
Dienas laikā brauciens bija vienmuļš, tuvojoties Polijai, laika apstākļi pēkšņi izmainījās. Sniegs, sals un vējš – abās ceļa malās nemitīgi varēja redzēt kādu avarējušu automašīnu. Sākām katastrofāli atpalikt no grafika. Latvija mūs uzņēma ar salu un sniegu. Pirms nedēļas bija citādāk. Rīgā ieradāmies ar četru stundu nokavēšanos. Atvadījāmies no jauniegūtiem draugiem. Atlika ceļš uz Gulbeni un milzīgs vagons ar atmiņām.
