“Reiz dzīvoja meitene, kurai puisis uzdāvināja kristāla kurpīti,” tā varētu sākties mūsdienu pasaka par seno mīlestības tēmu, kas ir pazīstama arī Daukstu pagasta iedzīvotājai Jolantai Kuprovskai.
“Reiz dzīvoja meitene, kurai puisis uzdāvināja kristāla kurpīti,” tā varētu sākties mūsdienu pasaka par seno mīlestības tēmu, kas ir pazīstama arī Daukstu pagasta iedzīvotājai Jolantai Kuprovskai.
Ja Jolanta vēlētos, viņa vairākas nedēļas varētu trīs reizes dienā apaut jaunu kurpju vai zābaku pāri, jo viņas kurpīšu un zābaciņu kolekcijā ir vairāk nekā 150 eksponātu. Protams, greznoties varētu, ja apavi būtu vismaz 38.izmēra. Pat vislielākajā koši zaļajā kurpē, kas vienlīdz labi noder par spilvenu, Jolantai ar pūlēm izdodas ievilkt tikai vienu kāju, bet tad, kad no plaukta nejauši nokrīt vismazākā kurpīte, tās meklēšanā jāiesaista visa ģimene.
Nav domājusi veidot kolekciju
“Viss notika nejauši. Pirmā kopdzīves gada jubilejā vīrs Ainārs man uzdāvināja nelielu kristāla kurpīti un mīļi nosauca par Pelnrušķīti. Toreiz nedomāju, ka izveidosies kolekcija, bet, sākot strādāt par lietvedi Stāķu pamatskolā, kurpītes – suvenīrus dāvināja ne tikai radinieki un paziņas, bet arī darba kolēģi. Šodien izstāde ir jāredz, jo vārdos aprakstīt katru dāvinājumu nav iespējams,” saka Jolanta un steidz rādīt darbabiedru pirms pāris stundām uzdāvināto zābaciņu – atslēgu piekariņu.
“Stāstot citiem par kolekciju, cilvēki brīnās, kā es veikalā spēju pamanīt tādus nieciņus, tajos nekā neesot, bet pēc kolekcijas apskatīšanas domas mainās.” Jolanta atceras, ka, respektējot kurpīšu kolekciju, pat vīra jaunības draugs no Rīgas atvēlējis viņa māmuļas no Amerikas atvesto suvenīru – glāzīti – zābaciņu. “Tikt pie ieguvuma palīdzēja mana savtīgā rīcība, jo vakarā viesim klāju guļasvietu istabā, kur atradās kolekcija. Domāju, apskatīs to un varbūt atvēlēs suvenīru. Otras dienas rītā tā arī notika,” smejas Jolanta.
Pārsteidz daudzveidība un izdoma
Kolekcija pārsteidz ar suvenīru ražotāju izdomu. Tajā ir sveces un ziepes zābaciņa formā, ūdenspīpe kā zābaciņš, saimnieki to izmēģinājuši un atzinuši, ka tas ir kaut kas eksotisks, kurpīte, kam pazoles vietā – apavu spodrināmā birstīte, šķiltavas kā zābaciņš, tumši brūns plauktiņš, kas līdzinās kurpei, matu sprādze – veidota kā vīriešu vasaras kurpe, kurpīte – lampiņa un daudz citu. Kurpītes un zābaciņi atšķiras pēc lieluma un izmantotā materiāla. Ražotāji izmantojuši mālu, koku, porcelānu, kristālu, stiklu, audumu, sintētiskos materiālus un citu. Jolanta rāda, ka kolekcijas papildinājumam veterinārajā aptiekā esot iegādājusies kurpīti, kas domāta kā spēļlietiņa kucēnam. Kolekcionāres azarts spējot nojaukt visus šķēršļus jauna eksponāta ieguvei. Jolanta rūpīgi glabā arī speciāli viņai veltītu un jubilejā nolasītu dzejoli par kurpītēm. “Labprāt savāktu visas iespējamās, bet izvēlos tikai tās, kas ir maziņas, jo apzinos, ka ar laiku kolekcijai nepietiks ar dažiem plauktiem,” prāto Jolanta.
Kurpītes un zābaciņi līdz Jolantas mājām atceļojuši no dažādām valstīm, piemēram, Amerikas, Holandes, Francijas, Bulgārijas, Ungārijas, Grieķijas, Polijas, ļoti daudz no Lietuvas.
“Kaimiņiene, būdama Itālijā, bija apmeklējusi arī kristāla kurpīšu muzeju, bet maza kristāla kurpīte maksājusi tik dārgi, ka viņai nekas cits neatlicis, kā nofotografēt kurpītes un fotogrāfiju atvest man. Rīgā suvenīru veikalos ir nopērkamas gatavas kurpīšu kolekcijas, bet, manuprāt, tās ir pārāk dārgas. Ja viss notiek pamazām, tas ir daudz interesantāk, jo katrs jauns suvenīrs rada prieku ilgākam laikam, kamēr uzrodas atkal jauns.”
Klusi soļo zilonīšu karavāna
Izrādās, Jolantai šī nav vienīgā kolekcija. Guļamistabā vietu raduši arī vairāk nekā 50 mazi zilonīši.
“Žurnālā izlasīju, ka mājās jābūt vienam zilonītim, kam snuķis ir uz leju, jo tas vairojot pārticību un naudu, otram jābūt – ar snuķi uz augšu, tad netrūkšot saticības un mīlestības. Nolēmu, ka arī man tādus vajag. Sāku tos pirkt pati, saņēmu kā dāvanu, bet sākumā visiem zilonīšiem snuķis bija tikai uz augšu. Pirmo zilonīti ar snuķi uz leju no Ungārijas man atveda kolēģe. Tagad kolekcijā tādi ir vairāki, var ticēt, var neticēt, bet patiesi šķiet, ka mājās pārticības, saticības un mīlestības ir vēl vairāk nekā agrāk,” saka Jolanta. Redzot sievas aizraušanos ar kolekcionēšanu, ik pa laikam arī Ainārs it kā nejauši nopērkot kādu zilonīti vai kurpīti un pievienojot kolekcijai, Jolanta to pamanot.
“Zilonīšu kolekciju pārkārtoju vairākkārt, labi ielāgojot, kur katru esmu novietojusi, tāpēc uzreiz varu pateikt, ja kāds tai pieskāries. Bieži vien nespēju atcerēties kādu notikumu vai faktu, ko noteikti vajadzētu atcerēties, bet par kurpītēm un zilonīšiem varu pastāstīt visu – kur, kad, par cik pirkts.” Jolanta ar skatienu noglāsta mazās figūriņas.
“Pazīstu cilvēkus, kas krāj tikai baltus zilonīšus, bet man patīk dažādība. Ir interesanti paņemt rokās zilonīti, kas līdzinās ziedam vai zvaniņam, kas smaida vai ir noskumis, kas greznojas ar pušķīšiem ausīs vai veidots no stikla.”
Nesteidzīgi seko piemēram
Nākotnē Kuprovsku ģimenes mājā iespējams būs vēl vairākas kolekcijas. Jau šobrīd pamazām plauktos krājas mazās alkohola pudelītes – suvenīri. Jolanta stāsta, ka tas esot Aināra kolekcijas sākums. Arī tās līdzīgi kā kurpītes un zilonīši vestas no dažādām vietām. “Cenšamies saglabāt arī to saturu, tikai dažās ir ūdens, jo bērni, būdami mazāki, spēlējoties bija dažas izlējuši. Pagaidām kolekcija vēl nav skaitliski liela. Kolekcionāre stāsta, ka pirms diviem gadiem viņas kurpīšu kolekcija kādu laiku bijusi apskatāma darbavietā, bet, ja atkal rastos tāda nepieciešamība, viņa padomātu, kā rīkoties, jo nieciņus vairs nevar tā – vienkārši sabērt somā un aizvest.
