Kad Ints neatbildēja, Margots atsāka pirms brīža pārtraukto sarunas pavedienu.
22.
Kad Ints neatbildēja, Margots atsāka pirms brīža pārtraukto sarunas pavedienu.
Jūs pārāk paškritiski vērtējat sevi, – viņš teica, norausdams no apģērba nejauši pielipušas mizas plēksnes.
Tas, ka nedzīvojat pēc Dieva noteiktās kārtības, nav nekāds brīnums, jo bijušajā Padomijā taču bija citi ideāli un kārtība nekā pārējā pasaulē. Latvijā ir milzums ģimeņu, kuras dzīvo bez Dieva svētības, un daudzas no tām nedzīvo nemaz tik slikti. Es uzskatu, kas tas tikai vēlreiz pierāda Dieva neizmērojamo žēlastību.
Ints daudznozīmīgi noklepojās, tomēr neko neiebilda, Margots saprotoši pamāja.
Es laikam par daudz moralizēju, – viņš pasmaidīja. – Ar to es tikai gribēju teikt, ka nekas nav nokavēts. Katrs no mums var mainīt savu dzīvi jebkurā brīdī. Tas nenozīmē, ka tūdaļ ir jāatmet visi iepriekšējie ieradumi un turpmākās mūža dienas jāpavada lūgšanās. Jums vienīgi godīgi jāatzīst, ka piederat kādai augstākai varai un ļaujaties, lai tā jūs vada. Viss pārējais notiks pats no sevis.
Ints pie sevis klusi iesmējās un pārvilka plaukstu sejai. Rāmais miers un vēlme visu izprast un piedot, kas strāvoja no Margota, nomierināja un spirdzināja. Tomēr viņš pats šķita tāls un neizprotams kā baltais pasaku dieviņš. Nē, Ints noteikti nevēlējās būt tāds. Viņš alka darboties, mīlēt, pelnīt naudu un “izsisties” uz augšu pa slidenajām karjeras kāpnēm. Dzīve bija reālu problēmu un daudzsološu iespēju pārpilna. Tajā nebija vietas nereālajam Dievam ar savu žēlastību, ko nevarēja ne mugurā uzvilkt, ne kabatā ielikt. Kaut vai konkrētajā situācijā, kad pieci cilvēki meklēja vienu, kurš plašajā mežā bija pazudis kā adata siena kaudzē. Ko te varēja līdzēt debesu tēvs un visi viņa eņģeļu pulki?
Ints atkal noklepojās un nevainīgi pajautāja:
Kā jūsu mammai ar veselību?
Mammai vai audžu mammai? – Margots pārjautāja un atkal noliecās noraut dažas mellenes.
* * *
Mežā tikusi, Dagnija sākumā gāja viegliem, vingriem soļiem. Drīz tomēr aizkusa, gaita kļuva smaga un gāzelīga. Visbeidzot sieviete sāka sēkt un piestāja atvilkt elpu.
Kur nu tā skrien, māt! – jautri uzsauca Jāzeps, kurš bija palicis gabaliņu iepakaļ. Viņš soļoja ierasti nesteidzīgā tempā, rokas uz muguras saņēmis un uz priekšu salīcis. No attāluma vecais vīrs līdzinājās pelēkai dzērvei, kura visu aptausta ar savu smailo, garo knābi. Gaišbrūnais, jauneklīgi kuplais matu ērkulis plivinājās vieglajā vējā.
Uzrunātā atskatījās.
Nu, ja mēs visi tā tūļāsimies, tad līdz vakaram tepat māju priekšā vien nomīņāsimies, – viņa atsmēja, tomēr balsī jautās dzēlums.
Lai, nu, lai, – Jāzeps atmeta ar roku. – Vai tad tu no tiesas domā, ka Kristiāna tepat kaut kur guļ? – viņš jautāja, nostādamies Dagnijai līdzās.
