Ēvalds Krūmiņš goda vietā glabā zilpelēku darba grāmatiņu, jo tās lappusēs latviešu un krievu valodā ierakstīts viss darba mūžs, kas pēc atgriešanās no izsūtījuma Sibīrijā saistīts galvenokārt ar tehniskiem pienākumiem Gulbenes pusē.
Stradu pagasta iedzīvotājs Ēvalds Krūmiņš goda vietā glabā zilpelēku darba grāmatiņu, jo tās lappusēs latviešu un krievu valodā ierakstīts viss darba mūžs, kas pēc atgriešanās no izsūtījuma Sibīrijā saistīts galvenokārt ar tehniskiem pienākumiem Gulbenes pusē. Sirmais vīrs ir vērojis, kā aug un veidojas Stāķu ciemats, ko mēdz dēvēt par Gulbenes priekšpilsētu, kā mainās paaudzes, uzņēmumu nosaukumi un cilvēku attieksme pret darbu.
“1940.gadā sāku strādāt toreizējā Lubānas MTS Gulbenes iecirknī par traktoristu. Samērā drīz saņēmu jaunu dīzeļtraktoru, ar kuru vajadzēja ne tikai strādāt, bet piedalīties arī Oktobra svētku parādē Lubānā. Pēc kara Gulbenes iecirknis atradās “Lielķīšos”, kas atrodas netālu no tagadējās Stradu pagastmājas Rēzeknes ceļa labajā pusē,” atceras Ēvalds. “Izveidojās Gulbenes Mašīnu – traktoru stacija (MTS). Tās centrs atradās Stāķos, tāpēc 1950.gads man saistās ar ievērojamām pārmaiņām.”
Dzīvo Lauksaimniecības bankā
“Reiz man vaicāja, vai zinot, kādā mājā savulaik ierādīts dzīvoklis? Izrādījās, ka Stāķu 10. namā pirmās Latvijas brīvvalsts laikā atradās Lauksaimniecības banka. Par to vēl šodien liecina pakāpieni, kas jāpieveic, lai no virtuves nonāktu istabās. Tolaik visapkārt bija daudz tukšu māju, jo Stāķos kādreiz atradās Iekšlietu daļas karaspēks, kas bija izvietots no laukakmeņiem celtajā tagadējās Stāķu pamatskolas ēkā. Pēc armijas aiziešanas ne tikai šīs, arī citas telpas tika atstātas izdemolētas, ar izsistiem logiem, izjauktām krāsnīm un plītīm, bez durvīm,” stāsta Ē.Krūmiņš.
Man ir grūti iztēloties Stāķus pirms vairāk nekā 50 gadiem, bet vecajam vīram tas grūtības nesagādā. Viņš stāsta par skolas ēku bez 2.stāva un piebūvēm abos galos, tajā atradusies ēdnīca un virtuve karavīriem, bet Latvijas laikā – veikals. Pierādījums tam esot bijusi vecā lete un vareni metāla āķi sienās un griestos preču izvietošanai. Veikalnieks bijis ebrejs, kurš vietā, kur šodien atrodas ražotne SIA “Gaujas koks”, pārdošanai audzējis gurķus un kartupeļus. Pagrabi zem skolas ēkas bijuši pilni ar malku, nebijis elektrības, nedarbojusies kanalizācija. Autobusu satiksmes nebijis, tāpēc strādnieki uz darbu MTS no Gulbenes uz Stāķiem nākuši kājām. Tikai vēlāk, kad saņemtas kravas automašīnas, tās izmantojuši arī strādnieku pārvadāšanai. Latvijas laikā vienstāva ēkā, kas atrodas blakām mājai, kurā šodien atrodas Stāķu pasta nodaļa, darbojusies pienotava.
Zirgu stallis pārtop remontdarbnīcā
Stāķos kādreiz bijis arī zirgu iznomāšanas punkts. Astoņu zirgu uzturēšanai audzēta labība, apkārtējās pļavās vākts siens. “MTS sāka saņemt jaunu tehniku, tāpēc bija vajadzīga remontdarbnīca. Pirmo iekārtojām tagadējā galdniecības ēkā. Armija tajā bija izmitinājusi zirgus, tāpēc vispirms to atbrīvojām no siena un zirgu mēsliem, paplašinājām durvis, lai pa tām varētu iebraukt traktoru. MTS veidojās arī citur, bet mēs atradāmies izdevīgā vietā – tuvu dzelzceļam, tāpēc lauksaimniecības tehnika izjauktā veidā no vagoniem tika izkrauta stacijā un pārvesta uz Stāķiem. Te to sadalījām konkrētiem MTS. Tagadējā skolas ēkā iekārtojām kantori, kur tagad atrodas zāle, iekārtojām vēl vienu darbnīcu, skolas ēdnīcas un garderobes telpās – smēdi un metinātavu,” atceras Ēvalds. Nedaudz vēlāk par remontdarbnīcu pārveidota arī vecā kroga ēka, kas atrodas otrā pusē ceļam. Palielinoties pakalpojumu apjomam, sācis trūkt telpu, tāpēc tapušas piebūves, kas tagad kalpo skolas vajadzībām, bijušajam zirgu stallim – galdniecībai uzcelts otrais stāvs.
Notiekošo vēro aļņu māte
“Traktorus, kuļmašīnas un citu tehniku nevarējām turēt uz klaja lauka, tāpēc tika pieņemts lēmums būvēt šķūni 10 kombainu novietošanai. Tā ir garā, pelēkā ēka, kas atrodas ceļa malā pirms SIA “Gaujas koks”. Sākās aktīva kokmateriālu sagāde, sāka darboties gateris. Šķūnis bija gatavs neilgā laika periodā. Kādu laiku tajā rīkojām dažādas sapulces, jo nebija citu telpu,” stāsta Ē.Krūmiņš.
“Atceros, vīri lika šķūnim jumtu, bet tur, kur tagad uzbūvētas tuvējās daudzdzīvokļu mājas, no meža bija iznākusi aļņu māte ar alnēnu un vērīgi sekoja notiekošajam. Mežs atradās netālu, ēku bija maz, kāpēc lai dzīvnieki nepastaigātos? Tie nebija retums.” Stāķos ēkas ne tikai būvētas no jauna, bet arī nojauktas. Savulaik starp veco pasta māju un to, kurā šodien dzīvo Ēvalds, tieši pretim kādreizējai ēdnīcai, tagad “Gaujas koka” dienesta viesnīcai, atradusies neliela dzīvojamā ēka ar dārzu. Māja nojaukta, tās vietā izveidots laukums, kurā vasarā zied puķes un garumā stiepjas dekoratīvie augi. Vietā, kur tagad izveidots dīķis, kurā labprāt vasarā peldas Stāķu bērni un jaunieši, savulaik bijusi purvaina pļava. Tajā iedzīvotāji lasījuši dzērvenes. “Katram ekskavatoram pēc kapitālā remonta noteikts laiks bija atvēlams piestrādei un regulēšanai. Lai pārbaudītu, vai tehnika kārtībā, toreizējā vadība atļāva rakt dīķi, kas šodien labi ieļaujas vispārējā ciemata ainavā,” piebilst Ēvalds.
Žēl agrāko gadu godības
Sirmgalvis stāsta, kā Stāķos mainījušies organizāciju nosaukumi, kādi priekšnieki tās vadījuši, ar kādiem darba biedriem būts kopā. “Vienmēr ir patīkami vērot izaugsmi. Citādākas izjūtas ir tad, kad viss sāk likvidēties. Šķiet, kāds pārvelk svītru manam darba mūžam. Toreiz rūpniecības uzņēmumi strādāja Austrumu labā, kolhozi audzēja lopus, lai pārdotu Krievijai, bija vajadzīgas lauksaimniecības tehnikas remontdarbnīcas. Tas nodrošināja cilvēkiem darba iespējas. Nevienam nejautāja – patīk, nepatīk. Vajadzēja strādāt. Visos laikos bijuši tādi, kas to dara pēc labākās sirdsapziņas, un tādi, kam viss – pa roku galam. Algas dienās katrs saņēma pēc nopelniem. Samaksa nebija liela, bet veikalos viss bija krietni lētāks, tāpēc visi, izņemot dzērājus, bija iztikuši,” prāto Ēvalds.
“Šodien, kad esmu pelnītā atpūtā, pats plānoju dienā darāmo. Ziemā eju medībās, jo daudzus gadus biju Stāķu mednieku kolektīva vadītājs, no pavasara līdz vēlam rudenim rosos dārzā. Arī mājās vienmēr ir, ko darīt, jo jāaprūpē truši, vistas un pīles, jāgaida ciemos bērni un mazbērni,” saka Ēvalds un jūtas lepns, ka ir viens no nedaudzajiem stāķēniešiem, kam te pagājis viss mūžs.
