Trīs latviešu studenti, starp tiem arī Sanita Vīksniņa no Stāķiem, papildinājuši Lielbritānijā piekauto viesstrādnieku skaitu.
Trīs latviešu studenti, starp tiem arī Sanita Vīksniņa no Stāķiem, papildinājuši Lielbritānijā piekauto viesstrādnieku skaitu. Iemesls nebija naids pret strādniekiem no Latvijas, bet gan vēlme iedzīvoties, nolaupot jauniešu trīs mēnešu darba augļus, kopumā apmēram 6000 latu.
S.Vīksniņa ieguvusi bakalaura grādu agronoma uzņēmēja specialitātē Latvijas Lauksaimniecības universitātē un nu studē maģistratūrā. Uz Angliju devusies strādāt, jo vēlējusies nopelnīt naudu, lai nebūtu finansiāli atkarīga no vecākiem. Sanita bija iecerējusi sapelnīto naudu izlietot veselības ārstēšanas pakalpojumiem, kursiem, nedaudz palīdzēt vecākiem un atstāt iztikšanai, kamēr Rīgā sameklēs pastāvīgu darbu. Tomēr Sanita kopā ar diviem draugiem – Gati Kalniņu un Ingu Badejevu – mājās atgriezās tukšā.
10.decembrī viņi bija saņēmuši pēdējo algu, kas nopelnīta, kopš septembra strādājot kartupeļu novākšanā un fasēšanā. Sanita bija nopelnījusi apmēram 2000 angļu mārciņas (apmēram 2020 latus).
Tieši algas dienas pavēlā vakarā, kad jaunieši bija devušies gulēt un līdz atgriešanās brīdim Latvijā bija atlikušas divas dienas, jauno cilvēku miegu strādnieku kotedžā netālu no darbadevēja mājas Oldlīkā pārtrauca svešinieku iebrukums. “Pamodos no tā, ka mani kāds vīrietis maskā sāka raut aiz matiem, lamāja krievu valodā, lai mēs ciešam klusu. Prasīja naudu un, ja mēs neklausītu, draudēja nonāvēt,” briesmīgo atgadījumu atminas Sanita.
Laupītāji kaustījuši Latvijas trīs viesstrādniekus un divus strādniekus no Baltkrievijas. Sanita rauta aiz matiem, pliķēta pa vaigiem, grūsta pret grīdu, vēlāk sasieta ar mobilā telefona lādētāja vadu. Bailēs par dzīvību arī atdota sūri pelnītā nauda. Sanita aizstāvoties vienam iebrucējam iekodusi rokā, tas aiz dusmām viņai gandrīz izsitis zobus.
“Viņi paņēma arī mūsu mobilos telefonus, lai mēs nevarētu nevienu sazvanīt. Kopumā mājā bija pieci iebrucēji, viņi noteikti zināja, ka kotedžā dzīvo studenti, kas pelna naudu. Šo vietu nav nemaz tik viegli atrast, visapkārt ir vietējo angļu mājas. Kad laupītāji bija devušies prom, Gatis palīdzēja mūs atbrīvot, tad mēs saucām policiju,” stāsta Sanita.
Kad ieradās Linkonšīras policija, kopā ar krievu valodā runājoša tulka palīdzību jaunieši nopratināti, vietējā slimnīcā pārbaudīts arī viņu veselības stāvoklis. Policija solījusi veikt izmeklēšanu un notvert laupītājus, tādēļ britu policija lūgusi jauniešu adreses un tālruņu numurus, lai informētu par atklāto.
“Bija žēl naudas, arī psiholoģiski bija grūti pēc pārdzīvotā. Es pieņemu, ka naudu varēja nozagt, kad mēs neesam mājās, neaiztiekot mūs fiziski. Dzīvojot ārzemēs pat neilgu laiku, es sapratu, cik grūti dzīvot un strādāt, ja neesi mājās. Naudiņa viegli nenāk. Pēc notikuma ilgi nespēju raudāt, jo bija šoks. Asaras bira vēlāk. Tagad lēnām sāku atgūties,” stāsta Sanita.
Viņa atzīst, ka sevi no šādām nepatikšanām varētu pasargāt, ja darba devējs būtu turējis vārdu un naudu būtu skaitījis uz bankas kontu, nevis maksājis “uz rokas”.
