23. – Es pat nezinu, ko lai domā, – viņa atteica un skumji pavērās Jāzepā. Nu kļuva redzams, ka acu plakstiņi ir sārti un uztūkuši no naktī raudātām asarām. Notiekošais tomēr ietekmēja spēcīgo sievu vairāk, nekā viņa pati vēlējās atzīt.
23.
– Es pat nezinu, ko lai domā, – viņa atteica un skumji pavērās Jāzepā. Nu kļuva redzams, ka acu plakstiņi ir sārti un uztūkuši no naktī raudātām asarām. Notiekošais tomēr ietekmēja spēcīgo sievu vairāk, nekā viņa pati vēlējās atzīt.
– Nu, nu, šomāt, – Jāzeps samierinoši pasmaidīja un uzlika sastrādātu zemnieka plaukstu sievietei uz pleca. – Nesteidz nu apraudāt, ja vēl īsti nezini, kas un kā.
– Zini vai nezini, bet sirds tak sāp! Pašas bērns jau vien ir, lai nu kā kuro reizi izdarās, – Dagnija strupi attrauca, tad iešņukstējās un aizklāja ar rokām seju. – Pats trakākais jau ir tas kauns, ko mums nu nāksies pārdzīvot. Vai nu nezināms, kā tauta tādās reizēs spriež! Pie visa ir vainīgi tuvinieki, kuri nav gribējuši saprast.
– Par to tautu tu nu tagad vismazāk uztraucies. Tā vienmēr runā visādas blēņas, kurām pati bieži vien nemaz netic, – aizrādīja Jāzeps. – Tev tagad ir jāsaņemas, un tieši tāpēc, ka runa ir par pašas bērnu. Nereti vecāku domas grūtā brīdī palīdz vairāk par zālēm. Līdz pēdējam brīdim tev jātic, ka viss ir labi, un galā varbūt tiešām slikti domātais izvēršas par labu.
Vīrietis bija aplicis roku sievietei ap pleciem un saudzīgi vedināja iet tālāk.
– Jā, tev jau viegli runāt, tavās mājās viss ir kārtībā, – viņa atņurdēja kā gražīgs skuķēns, izvilka no sarkanraibā halāta kabatas lielu kabatlakatu un dusmīgi izšņauca degunu.
Vīrietis atkal sakrustoja rokas uz muguras. Pāri zaļspurainajām priežu galotnēm dzidri zilajās debesīs vērdamies, viņš vairāk sev nekā Dagnijai teica: – Ne nu ir tik labi, ne kā.
Krietnu brīdi abi soļoja klusēdami un savās domās iegrimuši, tad vīrietis atkal ierunājās:
– Visiem šķiet, ka “Pabērzos” viss ir vislabākajā kārtībā. Nu, no malas raugoties, tā jau arī ir. Vienam dēlam pašam savs uzņēmums, otrs strādā labā firmā. Jā, pat trešais dēls, lai arī liels savādnieks, tomēr pats sevi apgādā, jo drēbes un dažreiz arī ko ēdamu atmet baznīcā. Mēs ar brāli saņemam pensiju un varam dzīvot savā nodabā kā erceni. To, kas katram no mums sirdī, to jau neviens neredz…
Brīdi viņš klusēja gaidīdams, ka Dagnija varbūt ko iebildīs. Bet, tā kā arī viņa klusēja, Jāzeps turpināja šķetināt paša aizsākto domu:
– Vai tad tu, māt, domā, ka man kāds prieks skatīties, kā Margots, ar ticības lietām aizrāvies un mūzikai pilnībā nodevies, lēnām sadilst? Tā tak nav normāla cilvēka dzīve, bet – ko es tur varu padarīt? Viņa vienaudži jau pa diviem un trim bērniem audzina, mājas ceļ, labos darbos strādā un smuki pelna. Margotam tik vien ir, cik tā gudrā prātošana, – Jāzeps teica un dusmīgi izšņauca degunu turpat sūnās.
Līķa meklētāji bija nonākuši pie kuplām papardēm pieauguša egļu pudura. To rūpīgi pārmeklējuši, nesteidzīgi soļoja tālāk, un Jāzeps atkal atsāka pārtrūkušo domu.
– No Edmonda arī maz prieka. Savulaik viņš bija no visiem trim puikām pats mīļākais, jo pēc sejas un iznešanās manam tēvam līdzīgs un pēc dabas ļoti lādzīgs. Bet, kas nu galā iznāca? Noprecēja tik smalku kundzīti, ka nemaz nesaprotam, vai maz vairs drīkstam tik augstu stāvošas personas ar “tu” uzrunāt. Ciemos atbrauc labi ja reizi pusgadā. Un, taisnību sakot, labi ka tā, jo mēs nevaram tādu uzņemšanu nodrošināt, kā mamzele vēlas.
To teicis, vīrietis labu brīdi krekšķināja un šņaukājās. Laikam sīks kukainītis vai kāds cits nieciņš bija rīklē ieticis. Dagnija pa to laiku pagājās krietnu gabaliņu uz priekšu.
– Nāc ātrāk, re kur cirsma! Kristiāna vakar kaut ko par to runāja, – viņa sauca, pret Jāzepu atgriezusies. Vīrietis pielika soli. Kad viņš nonāca izcirtuma malā, Dagnija jau bija pakāpusies uz celma un vērīgi, kā kapteinis no komandtiltiņa, pārlūkoja plašo klajumu. Kurp vien viņa raudzījās, visur pretī galvas šūpoja apvītuši avenāji, vējā šalca smuidri bērziņi, trīsuļoja ne vairāk kā trīs gadus vecas apses un pūkas kaisīja rūgteni smaržojošas briežkaņepes.
Jāzeps vēlreiz nokremšļojās. Stāstāmais par trešo dēlu Vismantu, kurš laikam drīzumā šķirsies no sievas, tā arī palika neizteikts.
