Olafs metās meža biežņā kā jauns briedis. Tomēr, paskrējis gabaliņu uz priekšu, viņš pēkšņi cirtās atpakaļ, dažos lēcienos bija pie Lanas un apgrieza viņu vairākas reizes riņķī.
24.
* * *
Olafs metās meža biežņā kā jauns briedis. Tomēr, paskrējis gabaliņu uz priekšu, viņš pēkšņi cirtās atpakaļ, dažos lēcienos bija pie Lanas un apgrieza viņu vairākas reizes riņķī.
– Tāds kā. Tūdaļ izbeidz, – sieva pikti atgaiņājās, taču tas tikai vēl vairāk uzjundīja jaunā vīrieša pārgalvību.
– Un kāpēc ne? Rīts ir tik spirgts un jauks, mežs smaržo kā vīns. Par ko man skumt, – viņš smejot atjautāja.
– Vai tu tiešām nesaproti, ka mēs meklējam.. varbūt mironi, – Lana bija patiesi sašutusi.
Olafs savilka seju bēdīgā grimasē un palika dažus soļus iepakaļ. Tad viņš spēji metās uz priekšu un drebulīgiem pirkstiem ieklupa sievas siltajās, pēc sviedriem un lēta odekolona smaržojošās padusēs.
– Izbeidz! – Lana iespiedzās un, izrāvusies no nekautrīga tvēriena, pukodamās kārtoja kleitu.
– Izbe- e – e – idz, – vīrs pārmēdīja un iesmējās. – Vai tu arī ņem nopietni visu šo teātri?
– Kā tu runā! Tava māsa ir pazudusi nu jau vairāk nekā diennakti, bet tu tikai ņirgājies, – Lana pārmeta.
– Kur nu šī tā uzreiz varēja pazust, – pavīpsnāja Olafs. – Tici man, pat purvā slīkdama, Kristiāna atradīs kādu izeju un, krastā tikusi, pamatīgi piedzersies.
– Fui, cik neglīti tu runā par savu māsu, – iebilda sieva.
– Neglīti? Varbūt, bet tā ir vistīrākā patiesība. Kristiāna ir vissavtīgākā būtne, kādu es jebkad esmu redzējis. Ja viņai ko vajadzēs no tevis, tad smaidīs un būs mīlīga kā maija saulīte, bet – pamēģini kaut ko izdabūt no viņas! Un mammas acīs allaž tā labā. Cik sevi atceros, vienmēr viņa nosūdzēja manus pat vissīkākos grēciņus. Gudriniece! Kamēr māte nopūlējās, mani pāraudzinādama, tikmēr Kristiāna varēja darīt, kā pašai iepatīkas.
– Nezaimo, – aizrādīja Lana.
– Tā nav zaimošana! Tu esi vienīgais bērns un nezini, cik pretīgi ir, kad māte norāda: “Mūsu Kristiāna gan ir malacis, tik labu liecību atnesa, bet tu, Olaf, esi pelnījis pērienu.” Manis pēc vari saukt to par skaudību, bet es tiešām ne reizi vien esmu vēlējies Kristiānai acis izskrāpēt, – dzedri nobeidza Olafs un nospļāvās turpat pie kājām zālē.
– Bet ja nu viņa tiešām ir mirusi? – neatlaidās Lana.
– Tam nu gan es neticu un neticēšu līdz tam brīdim, kamēr pats savām acīm nebūšu redzējis viņas atdzisušās miesas, – pavīpsnāja vīrietis.
– Tu esi ciniķis, – sašutusi izsaucās Lana.
– Nē, es tikai objektīvi izvērtēju situāciju. Kristiāna nav tas cilvēks, kurš ielīdīs krūmos un klusītēm atstieps kājas. Gan jau atradusi pudeles brāli un žūpo, – pasmīnēja vīrietis.
– Bet Olaf, – izsaucās sieviete, gandrīz vai izbijusies.
– Protams, – vīrietis palika pie sava. – Vai tad tu nemanīji, ka visas šīs dienas viņa nāca mājās tāda jocīga?
Lana noliedzoši papurināja galvu. Olafs atgāzās un iesmējās pilnā kaklā.
– Ir gan šeit nolasījusies kompānija! Dzīvojam iestiguši melos līdz ausīm. Neko nav manījis ne lutausis vīrs, ne mīlošā māte, ne vientiesīgā radiniece, – viņš ironizēja.
Lana noskurinājās. Ne vienu reizi vien aizvadīto nedēļu laikā Kristiānas uzvedību tiešām bija likusies dīvaina, tomēr prāts ikreiz noraidīja iespēju, ka viņa atkal atgriezusies pie vecā netikuma. Sieviete mātes cerībās nevarēja, nē, viņa vienkārši nedrīkstēja rīkoties tik neapdomīgi! Turklāt Kristiāna pati taču neskaitāmas reizes bija Lanai apgalvojusi, ka vēl viens bērns ir viņas dzīves karstākā vēlēšanās, kuras vārdā ir gatava darīt visu. Vai varēja būt tā, ka šie vārdi patiesībā ir tikai izlikšanās?
