Bērnībā neesmu bijusi labi situēta, dažbrīd ir vajadzējis izrausties it kā no dziļas bedres, būt patstāvīgai un spējīgai pieņemt lēmumus, bet ikvienam cilvēkam vismaz reizi dzīve piedāvā dažādas iespējas.
“Bērnībā neesmu bijusi labi situēta, dažbrīd ir vajadzējis izrausties it kā no dziļas bedres, būt patstāvīgai un spējīgai pieņemt lēmumus, bet ikvienam cilvēkam vismaz reizi dzīve piedāvā dažādas iespējas. Tās ir kā pavērtas durvis. Vai pa tām ieiesim, tas ir atkarīgs tikai no pašiem,” tā sākās saruna ar mācību centra “MLM” vadītāju Ritu Mezīti.
Viņa ir spējusi ieiet pa šīm durvīm, un pirms četriem gadiem radikāli izmainīt dzīvi.
“Kopā ar vīru Andri esam izjutuši lauku cilvēku cīņu ar bezcerību. Īpaši laikā, kad spērām pirmo soli cīņā par izdzīvošanu, Daukstu pagasta Elstēs ierīkojot veikalu. Tas bija peļņas avots teorētiski, ne praktiski. Cietām materiāli, bet izaugām garīgi. Ja būtu nodevušies tikai laukiem, mēs neiepazītu dzīvi tās šodienas krāšņumā.”
Ļoti daudz strādājām
Sākot kopdzīvi, Mezīšu ģimenes bagātība bijusi sešdesmito gadu gulta, rakstāmgalds un vecs akordeons, uz tā vēl šodien spēlē Ritas un Andra bērni. “Mums abiem toreiz bija tikai gaišā cerība, ka gribam dzīvot skaisti, ka mums būs daudz bērnu. Nebija rocības, zināšanu, bija tikai pieticība: ja man nav, tātad nevajag, ja nebūs, tad iztikšu. Mēs tolaik ļoti daudz strādājām. Šodien saprotu, tas bija vērtīgs dzīves treniņš, jo es visu darīju ar prieku. Lai tā būtu, ir jādara tas, kas patīk. Pati cepu maizi un pīrāgus, gatavoju saldos ēdienus un salātus. Šodien pirms gadiem apgūtās iemaņas ir milzīga bagātība, jo mūsu pagrabu plaukti nekad nav tukši. Tās palīdzēja ekonomēt naudu, bet galvenais – arī veselību.” Rita nenoliedz, ka strādāt vajadzējis smagi un daudz. Bērni ne reizi vien vaicājuši, kad būs iespējams atpūsties, bet Rita bildusi, ka kustības ir veselības ķīla. Tā viņa mēģinājusi apslāpēt jautājuma izraisītās skumjas.
“Graudus un minerālmēslus sējām ar rokām, lai nopelnītu, hektāriem audzējām bietes, kāpostus un tulpes, turējām piecas govis, vistas un astoņas cūkas. Atceros, vistas ar cāļiem nebaidījās ienākt virtuvē, cūkas un sivēni staigāja savā vaļā. Tagad iekšēji nodrebinos, iedomājoties, ka suns varētu gulēt uz mana spilvena, bet toreiz tas bija laiks, kad tam visam bija jāiziet cauri. Lielākais ieguvums – mūsu trīs bērni izauga kopā ar dabu. Varbūt viss vēl turpinātos, bet pienāca brīdis, kad attapos, ka, vēl būdama jauna, ne pēc kā neizskatos. Arī fiziski jutos slikti. Arvien vairāk apzinājos, ka vajag kaut ko mainīt. Tas bija iekšējs sauciens pēc palīdzības, kas aizveda pie nu jau mirušā dziednieka Šmita. Viņš bija pirmais cilvēks, kurš man teica: “Meitiņ, vai nu tu pati ar savām rokām sevi pacelsi, vai arī pati savām rokām sevi apraksi.” Toreiz nesapratu, ko viņš ar to grib pateikt. Atgriežoties Gulbenē, neizskaidrojamu iemeslu dēļ attapos pie vecās katoļu baznīcas Oskara Kalpaka ielā. Pirms tam nekad tur nebiju bijusi. Mājās vīram baidījos teikt, ka esmu runājusi ar priesteri, bet Andris mani saprata. Pagāja laiks, un mēs nokristījām bērnus, bet pēc 10 kopdzīves gadiem baznīcā salaulājāmies. Es daudz ko neizprotu Bībelē un reliģijā, bet saprotu: ja cilvēks kaut ko ļoti lūdz, viņš to saņem.”
Vajadzīgs ģimenes atbalsts
Rita uzskata, ja cilvēks ar vecu stereotipu palīdzību vēlas sākt kaut ko jaunu, viņš nespēs sasniegt labus rezultātus, tāpēc viņa ir pārliecināta, ka visvairāk laika jāpatērē, mainot sevi, nevis apstākļus. To viņa sākusi darīt pēc kādas mārketinga speciālista lekcijas noklausīšanās, kas palīdzējis saprast, ka iespējams izmainīt savu dzīvi, neizšķiežot ievērojamus līdzekļus. Radusies iecere izveidot mācību centru, kurā interesenti šodien apgūst pieredzi dzīvot saskaņā ar dabu.
“Kad par to pastāstīju Andrim, viņš mani nosauca par jukušu, iedeva 60 latus, sakot, ja tas ir domāts mums, lai mēģinu. Jauno dzīvesveidu biju iztēlojusies 10 gadiem uz priekšu. Ja tas sagrūtu ar kategorisku vīra: “Nē!”, nezinu vai šodien būtu šāds centrs un cilvēku interese par to. Sperot soļus pretim jaunajam, ir vajadzīgs ģimenes atbalsts. Pirms četriem gadiem abi ar vīru parakstījām sadarbības līgumu ar korporāciju “Anway”.”
Es meklēju iespējas
“Sāku cīņu pati ar sevi, meklējot dzīves piedāvātās iespējas, it kā nejauši satiekot cilvēkus, kas radikāli mainīja manu domāšanu. Bija vajadzīgi pieci gadi, lai es mainītu attieksmi pret dzīvi, bija vajadzīga ļoti liela izturība un milzīgs iekšējs spēks. Sapratu, ka šodienas sabiedrība dara visu, lai tuvinātu sevi un pasauli bojāejai, jo nevienam nerūp vides saglabāšana. Cīņu pret to sākām ar personisko piemēru. Vācām tukšās plastmasas pudeles. No tām tapa trīs plosti, kas divus gadus kalpoja bērniem ūdensizpriecām. Tam sekoja eglīšu stādīšana. Ziemassvētkos mums mājās mežā cirstas eglītes nav. No aprīļa līdz septembrim visi cēlāmies pulksten sešos no rīta un skrējām, brīvdienās pie mājas izveidotajos sporta laukumos spēlējām volejbolu un basketbolu,” atceras Rita.
Viņa nenoliedz, ka Daukstu pagasta “Sauleskalnos” līdzīgi kā citur ceptas gaļas panna bijusi galdā rītos un vakaros. Arī tagad gaļa esot ēdienkartes sastāvā, tikai citādāk – veselīgāk sagatavota.
“Arī manī kādreiz mājoja skepse pret turīgajiem. Mēdzu bilst, kas viņiem nekait, var skolot bērnus dārgās skolās, būvēt lepnu māju, braukt džipā. Tad sapratu, ka ikvienam cilvēkam piedzimstot līdzi tiek dota viņa likteņa grāmata, tajā ierakstīts, vai viņš būs bagāts vai balansēs uz iztikas minimuma asās šķautnes.”
Pamazām ap Mezīšu ģimeni pulcējusies domubiedru grupa, tāpēc “Sauleskalnos” kļuvis par šauru. Startējot projektu konkursā, gūts atbalsts un saņemts finansējums mācību centra izveidei.
“Man divos mēnešos izdevās paveikt to, kas citiem pa spēkam divos gados. Banka piedāvā atkal jaunas iespējas. Cilvēka dzīve veidojas dinamiski. Reizēm tu atrodies augšā, tad atkal lejā, tomēr galvenais ir izrauties no sastinguma. Cilvēka smadzenes līdzinās datoram ar milzīgu datu bāzi, tikai jāprot to izmantot,” uzskata Rita.
***
Ritas atziņas
– Pirmais solis, lai gūtu panākumus, ir vēlēšanās tos sasniegt. “Būtu jauki” nav tas pats, kas “es gribu”. Pirmajai iedomai trūkst intensitātes un apņēmības. Tā ir pasīva un neskaidra vēlēšanās. Ja sakāt, “es gribu” – jūs uzņematies atbildību un iesaistāt sevi nākotnes ainā.
– Ja mēs nodrošinām tikai to, kas ir nepieciešams, tad mēs tikai izdzīvojam. Lai cilvēks justos patiesi laimīgs, jāpiepilda arī vēlēšanās. – Vienīgais ierobežojums, kas traucē mūsu spējām, ir negribēšana atzīt savas neierobežotās iespējas.
– Nevar cilvēku mīlēt pa daļām. Tas jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Naktsbārā vīrietis sievietei saka:”Es mīlu tevi!”, bet nākamajā rītā viņa vairs nav. Tā mēdz darīt arī ar partneriem un brīnās, ka bizness neplaukst. Partneri ir jāmīl no sirds.
– Jūsu attieksme pret sevi, pret dzīvi, pret naudu, pret seksu nosaka to, kas būs ap jums. Tieši domāšanas stereotipi dzīvi padara vai nu par elli vai par paradīzi, par tuksnesi vai ziedošu oāzi.
– Lai dzīvē gūtu panākumus, ir jāsper četri soļi. Pirmais solis – noskaidrot atrašanās vietu un virzienu, kādā jādodas, lai sasniegtu līdzsvaru dzīvē. Otrais solis – jāgūst izpratne par desmit dažādiem mīlestības veidiem, bez kuriem cilvēks nevar iztikt. Trešais solis – mācieties domāt pozitīvi un gūt ārējos panākumus, tad no ārpasaules sāksiet saņemt visu, pēc kā tiecāties. Ceturtais solis – apzinieties, ka šķēršļus jūsu dzīvē neliek neviens cits kā jūs pats. Visizplatītākie no tiem – depresija, nemiers, vienaldzība, kritiskums, neizlēmība, pašnožēla, apmulsums un vainas apziņa.
– Ja gribi, lai tev seko cilvēki, tad ir nemitīgi jāmācās, jo viņi katrreiz grib dzirdēt kaut ko jaunu un interesantu.
– Cilvēki, kas sasniedz lielus panākumus dzīvē, ir tie, kuri nevēlas pieņemt no dzīves mazāk par to, ko vēlas.
– Nekas vērtīgs nerodas viegli. Jūs par saviem sasniegumiem samaksājiet cenu, kas ir tieši proporcionāla nopelnītajiem panākumiem.
– Attiecības ģimenē jākopj labāk nekā jebkurš dārzs.
– Nav māksla labi izturēties pret tiem, no kuriem tev nāk kāds labums, bet slikti pret tiem, kas rada problēmas. Izturoties ar cieņu pret savu ienaidnieku, tu vari viņam parādīt, kā jārīkojas pareizi. Iznīcināt ienaidnieku iespējams ar cieņu, nevis ar aklu naidu.
– Tu nekad neesi aklu dabas rotaļu varā, jo katram notikumam – gan patīkamam, gan nepatīkamam – ir kāda jēga tavā dzīvē, kas dod tādu pieredzi, kāda tev ir vajadzīga.
– Nerunāt lieku nav tas pats, kas klusēt tad, kad ir jāpasaka savs vārds.
