Dzeltenu smilšu lielceļš līkumlīkumiem un ar mazākiem un lielākiem kalniem un uzkalniņiem veda caur kļavu, ozolu, ošu, bērzu un citu koku alejām uz ciema centru.
Dzeltenu smilšu lielceļš līkumlīkumiem un ar mazākiem un lielākiem kalniem un uzkalniņiem veda caur kļavu, ozolu, ošu, bērzu un citu koku alejām uz ciema centru.
Tur veikals, pasts, pienotava, ciema kantoris, kas tolaik kalpoja arī vietējiem kultūras pasākumiem.
Iepretim veikalam, lielceļa malā, atradās neliels dīķis, ko apdzīvoja vardes, vakaros skaļi kvākuļodamas. Dīķim vienā pusē auga pūpolkoks. Neliela laipa veda uz dīķa vidu, lai varētu iesmelt ūdeni. Otrā pusē dīķim auga vītols- krietni vien pārliecies pāri ūdens virsmai. Tālāk balta mūra māja, kas it kā paslēpusies ābeļdārza koku aizsegā. Veranda ar skatu uz lielceļu un abpus tai jasmīni un ceriņi. Ābeļu, ķiršu un plūmju koki, kā arī jāņogu, upeņu, aveņu un citi krūmi it kā apsargāja māju. Netālu no dīķa – aka, kuras vinda raudzījās debesīs un aicināt aicināja pie sevis padzerties.
No mājas starp dīķi un dārzu kā izstiepta josta līdz pat lielceļam veda smilšu taciņa, kas beidzās ar laiku pa laikam smeldzīgi čīkstošiem vārtiņiem. Vai nu kāds pa tiem nāca, vai gāja, vai vienkārši vējš tos virināja. Sētas pusē vasarās ziedēja ceriņi, balti kā mākoņi un zili kā debesis. Netālu no ieejas auga kāds cerību koks, kas bija iedēstīts ģimenes laimei. Bet kas gan šajā mājā bija laime? Tā nebija nauda kā vērtība, tā nebija māja bez īpašām ērtībām, bet šajā baltajā mājā netrūka maizes, darba, pavarda siltuma, savstarpējās saprašanās un mīlestības. Plauka sapņi, radās ieceres, raisījās domas un cerības savu ieceru īstenošanai. Ar lielu atbildību un darba mīlestību tika kopta zeme, un uz tās gūta svētība. Sētas pretējā pusē atradās liels labības šķūnis, tam blakus klēts. Tālāk pagrabs un vāgūzis, pa kuru varēja ieiet kūtī un arī pelavu piejumē un pagrabā. Viss savās vietās un arī pa rokai. Plašs pagalms, kas katru sestdienu tāpat kā taciņa, kas veda uz lielceļu, un mājās iebraucamais ceļš tika rūpīgi noslacīti, sakopti.
Dziļāk sētas pusē vēl bija koka māja, kas arī piederēja mums. Tajā bija iekārtota krejotava ar ūdenssūkni, lieliem katliem un vannām, kas nepieciešami piena separēšanai. Šeit katru rītu visi apkārtējie tuvākie un tālākie nesa un veda ar zirgiem savas saimniecības pienu, saņemot pretim vājpienu un atlīdzību par atvesto pilnpienu. Mājas vienā galā dzīvoja krejotavas vadītājs, bet otrā- īrnieki. Vadītāji mainījās: E.Valšķis, A.Kļaviņa, S.Kubuliņa, M.Riklāne. Sestdienas – tās bija ar pirti, baltiem krekliem, siltām karašām un izbeidzās ar skanīgām dziesmām. Tēvs spēlēja, un mēs visi pārējie dziedājām. Gan tautas dziesmas, gan citas. Ja stāstu par sendienām, tad es nedrīkstu aizmirst pastāstīt par to pirtiņu, kurā mēs gandrīz katru sestdienu mazgājāmies un pērāmies. Maniem vecākiem bija daudz saimniecības ēku, bet nebija pirts.
