No pagājušajā gadu tūkstoša septiņiem pasaules brīnumiem pāri palikušas vairs tikai Ēģiptes piramīdas. Jebkurš var aizbraukt uz Ēģipti un tuksnesī tās apbrīnot.
No pagājušajā gadu tūkstoša septiņiem pasaules brīnumiem pāri palikušas vairs tikai Ēģiptes piramīdas. Jebkurš var aizbraukt uz Ēģipti un tuksnesī tās apbrīnot. Nesen internetā organizētā aptaujā ikviens varēja izvēlēties nākamā gadu tūkstoša septiņus pasaules brīnumus.
Projekta organizatori paši izvēlējās septiņpadsmit, tiem pievienojot četrus, ko piedāvāja sabiedrība. Sarakstā nonāca Ķīnas mūris, Romas kolizejs, Kremlis ar Sarkano laukumu un citas ievērības cienīgas celtnes. Neizjūtu īpašu nepieciešamību kaut kur tālu traukties, lai brīdi noraudzītos brīnumā, ko neskaitāmas reizes esmu redzējis televīzijā, par ko esmu lasījis. Man pietiek ar Siguldu atvasarā, ar pastaigu gar jūras krastu. Dzintara gabaliņš plaukstā mani uzrunā skaļāk par svešzemju brīnumiem. Vecrīgas ieliņās pavadīts brīdis ļauj izdomāties par man būtiskām lietām. Doma ērģeles spēlēs visu skaistāko, kas radīts pasaulē. Ja izdodas atlicināt laiku rītausmai pie ezera, iespaidu pietiek ilgam laikam. Arī mūsu mazā zeme jaunā gadu tūkstotī ienāk, zaudējusi daudzas apbrīnas cienīgas vietas. Izvēlēties un nosaukt citas varētu daudz, bet kamdēļ? Lai pēc tūkstoš gadiem kāds varētu konstatēt, ka tās vairs nepastāv? Vislielākais brīnums ir mazais cilvēciņš, kas gaida, lai viņam veltī uzmanību. Arī tad, ja esi noguris. Viņš tev tic, viņš tevi mīl. Ja viņš iemācīsies mīlēt šo zemi, saglabāsies iespēja, ka arī pēc tūkstoš gadiem kāds dziedās par Staburadzi. Gribas ticēt, ka lielajā pasaules telpā tautai izdosies saglabāt šo zaļo zemes pleķīti jūras krastā. Lai ir kur valodai skanēt. Šajā avīzes numurā ir mīkla tavam bērnam. Parādi viņam to.
