Londonas iemītnieku ikdienu 7.jūlijs satricināja ar terora aktu. Kingkrosas metro stacijā novērošanas kameras vēlāk atklāja, ka četri cilvēki devās pašnāvībā, uzspridzinoties un sev līdzi paņemot daudzas nevainīgas dzīvības.
Londonas iemītnieku ikdienu 7.jūlijs satricināja ar terora aktu. Kingkrosas metro stacijā novērošanas kameras vēlāk atklāja, ka četri cilvēki devās pašnāvībā, uzspridzinoties un sev līdzi paņemot daudzas nevainīgas dzīvības.
Arī latviete, bijusī gulbeniete Rita Baltiņa tajā dienā, kā ierasts, devās uz metro.
Teroristi Londonas ikdienu neizjauc
“Mammai Gulbenē, uzzinot par notikušo Londonā, droši vien bija bail. Taču es nepaspēju nobīties. Tobrīd biju ceļā uz darbu. Braucot ar metro, bija jāpārsēžas citā transporta līdzeklī. Taču tas nevarēja notikt, jo notikušā sprādziena dēļ visa satiksme bija apstādināta un man bija jādomā, kā nokļūt darbā,” stāsta Rita.
Viņa domā, ka televīzijā ziņās terora akts noteikti izskatījās baisāks nekā to izjuta vairums Londonas iedzīvotāju. “Šī pilsēta ir ārkārtīgi liela. Tāpēc daudzi neko nejuta un nedzirdēja. Arī es. Vienīgais ko izjutu – ierobežoto satiksmes kustību tajā dienā. Grūti bija aptvert, ka kaut kas tāds pilsētā ir noticis. Londonā dzīvo 10 000 000 iedzīvotāju, visi nevar būt klāt tajā brīdī un vietā, kur notiek nelaime,” saka Rita.
Viņa saka, ka patiešām Londonā cilvēki bijuši gatavi tam, ka šeit var notikt terora akts.
“Draudi bija izskanējuši jau pirms vairākiem gadiem. Taču neviens nezināja, kad un kur tas būs. Dzīve tāpēc neapstājas. Cilvēki nevar pēkšņi izmainīt savu normālo dzīves gaitu, pakļaujot to priekšnojautām, kuras var piepildīties un var arī nepiepildīties. Taču Londona bija tam gatava. Nebija lielas panikas vai pūļa ietekmes, kad cilvēki nospiestu viens otru, skrienot cits citam pāri. Viss bija labi organizēts. Sekas likvidēja ārkārtīgi strauji, pilsēta nebija paralizēta,” stāsta sieviete.
Par tautiešiem Anglijā
Ritai Londonā nav daudz tikusies ar tautiešiem. Daugavas Vanagu saietu namā viņa bijusi tikai uz vienu saietu sievietēm. Bijis interesanti uzzināt, ko Londonā dara citi.
“Taču man neliekas šie latvieši īsti. Man ir daudz draugu Latvijā. Arī attālums līdz Latvijai nešķiet liels. Nejūtu latviešu valodas trūkumu, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, varu komunicēt latviski. Tāpat arī sekoju līdzi Latvijas ziņām internetā,” saka Rita.
Viņa arī saprot, ka Londonā katram latvietim ir savas ikdienas un darba gaitas.
“Saprotu, ka Latvijā ir bezdarbs, ka cilvēki vēlas nopelnīt. Tāpēc viņi brauc uz ārzemēm. Es to saprotu, bet personiski neatbalstu. Ja man nebūtu tādi apstākļi, kādi ir, ja es nebūtu precējusies ar Deividu, es nebrauktu uz šejieni laimes meklējumos. Londona ir liela un nežēlīga pilsēta. Te nav vieta cilvēkiem bez konkrēta mērķa un zināšanām, nodoma, ko vēlies panākt, cik vēlies strādāt un ko nopelnīt,” saka Rita.
Uz darbu ar velosipēdu?
Ikdienas dzīvē Rita jūt kustību trūkumu. Tāpēc pēc iespējas biežāk viņa cenšas uz darbu braukt ar velosipēdu. Tā no mājām līdz darbam viņa var nokļūt 20 minūšu laikā.
“Kustību trūkums ir lielo pilsētu problēma. Fiziskajai slodzei ir nozīme veselības uzturēšanā. Taču pilsēta ir tik milzīga, ka kājām ceļu mērot nav iespējams. Tāpēc cilvēks kļūst atkarīgs no sabiedriskā transporta. Ja katru dienu esi biroja krēslā un tikai piecus soļus ej līdz metro, un vēl piecus soļus līdz mājām, tad fiziskās slodzes nav. Protams, var apmeklēt aerobikas nodarbības. Tas maksā dārgi. Turklāt man – nepatīk. Esmu mēģinājusi, bet mākslīga fiziska slodze man neiet pie sirds,” saka Rita.
Anglijā esot skaisti laukos. Tāpēc viņa cenšas nedēļas nogalēs kopā ar vīru pēc iespējas biežāk izbraukt ārpus Londonas.
Ik pa brīdim viņas valodā ieskanas kāds svešāds akcents. Dzīvojot Londonā, kur ikdienā ne tikai jārunā, bet pat jādomā angliski, valoda it kā uzsūc cilvēku. Taču ne līdz galam. Rita joprojām ir un vienmēr būs Latvijas patriote. Viņa saka: “Es domāju, ka man vēl priekšā ir periods, kad dzīvošu Rīgā.”
Rita uzskata, ka latviešu sieviete, lai kur viņa neatrastos, prot būt eleganta. Londonas dažādībā, kur dzīvo daudzu tautību pārstāvji, ir vieta arī latviešiem.
Apprecas, bet joprojām ir Baltiņa
Rita pirms diviem gadiem apprecējās ar angli – Deividu, kas ir datoru speciālists. Tomēr viņa palikusi savā uzvārdā, joprojām ir Baltiņa. Jautāju Ritai, vai, ciemojoties Latvijā, draugi viņai nejautāja, kāpēc laulību gredzenu valkā uz kreisās rokas pirksta, jo droši vien ne jau visi zina, ka ārzemēs laulību gredzenu velk tieši kreisās, nevis labās rokas pirkstā. Rita saka, ka neviens tam nepievērš uzmanību, un tas viņai liekas gluži dabiski. Viņas zelta gredzens ir mazliet citādā krāsā nekā Latvijā pierasts. Ritas laulību riņķis ir dzeltenāks. Turpretim Latvijā šis dārgmetāls ir ar lielāku vara piejaukumu. Citas tradīcijas. Pat gredzenu ziņā!
Vai Rita kādreiz nojautusi, ka strādās ārzemēs, ka tur būs viņas mājas, vīrs, ģimene?
“Pie zīlniecēm nekad neesmu gājusi. Viss ir noticis tā, kā tam jānotiek. Nekas nav plānots. Viss sākās ar to, ka man likās interesanti doties studēt uz ārzemēm. Tā es nonācu Kopenhāgenā. Diplomprojektu es izstrādāju Lundas Universitātē Zviedrijā. Tur, protams, bija iespēja satikt daudzus jaunus cilvēkus. Radās interese par citām pasaules vietām. Viss notika,” stāsta Rita.
Runā latviski, krieviski un angliski
Rita stāsta, ka, dzīvojot Dānijā, gandrīz jau tekoši sākusi runāt dāniski, taču nu šī valoda ir aizmirsta. Tāpēc bez dzimtās latviešu un Latvijā apgūtās krievu valodas viņa vēl var lepoties vienīgi ar perfektām angļu valodas zināšanām. Taču tas nav maz. Ritas vīrs Deivids ļoti interesējas par latviešu valodu un ir sācis to mācīties iknedēļas nodarbībās Daugavas vanagu rīkotajos kursos Londonā.
Parasti uz Latviju Rita atbraucot Ziemassvētkos un vasarā. Līdzi brauc arī Ritas vīrs. “Viņš ir sapratis, ka bez latviešu valodas nevar un cītīgi mācās šo valodu. Turklāt Londonas Universitātē septembrī studentiem būs iespēja apgūt arī mazās valodas – igauņu un latviešu. Varēs oficiāli studēt,” stāsta sieviete.
Kas pietrūkst, dzīvojot Londonā? “Man pietrūkst Latvijas dabas, draugu, tuvinieku. To es kompensēju ar telefona palīdzību un laikus plānojot braucienus uz Latviju. Taču laiks ir sasprings, esmu aizņemts cilvēks. Tāpēc ikdienā es nevaru teikt, ka ciešu no māju trūkuma. Jā, tur, kur Londonā dzīvojam ar Deividu, mums ir pagaidu mājas,” saka Rita.
Viņa apgalvo, ka visur, kur ir studējusi, strādājusi, bijusi, viņai ir iegūts kāds tuvs cilvēks, draugs. “Draugu man nav daudz. Taču pieredze vienmēr ir nākusi ar kādu labu cilvēku, ar kuru kontakti nav pārtrūkuši gadiem ilgi.”
Londonā ir daudzveidīga virtuve
Rita noliedz tūristu izplatītās baumas, ka Anglijā ir gaužām pieticīgas ēšanas tradīcijas. Viņa saka, ka Londonā to nejūt, jo šī, pirmkārt, ir daudznāciju pilsēta. Ir iespēja apmeklēt dažādu tautu virtuvi, ko piedāvā restorānu un ātro ēstuvju klāsts.
“Londonas interesantākā daļa saistās ar ēšanas kultūru. Var pagaršot daudz ko interesantu. Esmu taizemiešu virtuves piekritēja. Šie ēdieni man garšo, un to man pietrūkst, kad esmu Latvijā,” smaida Rita.
Rita Baltiņa
Gulbenes vidusskolas absolvente, Rīgā 1999.gadā izskolojusies par arhitekti;
darba un studiju gaitas pavadījusi Dānijā (Kopenhāgenā), Zviedrijā un Lielbritānijā;
tagad kā arhitekte strādā arhitektu birojā Londonā, šobrīd kopā ar četriem kolēģiem projektē mākslas galeriju un gādās par projekta realizāciju;
pirms diviem gadiem apprecējusies ar angli – Deividu Džounu (David Joanes);
ir līdzīga mammai, Gulbenes ārstei Dzintrai Baltiņai.
