Pastāstīšu arī par otru savu neveiksmi ar konfektēm. Lielie puikas Imants, Vilis un citi lūdza, lai es atnesot kaut pa vienai konfektei, tad ņemšot mani līdzi meža zemenēs. Ieskrēju bodē pa ķēķa durvīm.
Pastāstīšu arī par otru savu neveiksmi ar konfektēm.
Lielie puikas Imants, Vilis un citi lūdza, lai es atnesot kaut pa vienai konfektei, tad ņemšot mani līdzi meža zemenēs. Ieskrēju bodē pa ķēķa durvīm. Tēvs kaut ko lasīja stūra istabiņā, ko saucām par kambartiņu. Domāju – labāk netraucēšu, gan jau vēlāk izstāstīšu un palūgšu atļauju iet zemenēs. Pa rokai bija krēsls, pakāpos un kādas saujiņas paņēmu. Bet, lai viņus paķircinātu, ieliku konfektes savā baltajā cepurē ar bumbuli. Tā bija plāna, adīta un labi pastiepās, uzliekot galvā. Nāku ārā – tētis priekšā gan. Viņš saka: “Kur tad nu mana mīļā meita tā steidzas?”
Nepaspēju vēl pateikt, ka mani lielie bērni gaida iet zemenēs, kad tētis paņēma aiz bumbuļa un visas konfektes izkrita viņa priekšā. To gan es nebiju paredzējusi. Kādu brītiņu stāvēju sasārtusi un nokaunējusies, tad sāku nedarbu izskaidrot. Vienīgais labums, ka tētim nāca smiekli un viņš mani nemaz nebāra, tikai teica – vairāk gan bez atļaujas neņem! Šoreiz izej un pacienā savus draugus. Ātri salasīju izbirušās konfektes un izskrēju ārā. Konfekšu gaidītāji mani priecīgi uzņēma un aicināja tūlīt iet uz ganuceļa lielo grāvi zemenēs. Paņēmu krūzīti, un gājām. Mana krūzīte tika pielasīta pilna līdz pašām maliņām, jo visi man palīdzēja. Es jutos pagodināta. Vispirms mājās uzcienāju tēti, tad pārējos.
