Stradu pagasta pašvaldības vadītāja Anna Vīgante mūs sagaida pie ražošanas uzņēmuma SIA “Gaujas koks”.
Stradu pagasta pašvaldības vadītāja Anna Vīgante mūs sagaida pie ražošanas uzņēmuma SIA “Gaujas koks”.
Uzņēmuma izpilddirektoram Jānim Kalniņam viņa telefoniski ziņo, ka komisija ir ieradusies un iepazīšanās ar uzņēmumu var sākties. Tik tikko turamies līdzi vadošajai personai, spējot izkāpelēt augšā un lejā pa metāliskajām kāpnēm, lai visu redzētu un, galvenais, dzirdētu.
Vairāk darbinieku, vairāk problēmu
J.Kalniņš stāsta, ka “Gaujas koks” zāģē baļķus, no kuriem apmēram 70 procenti ir egle, bet 30 – priede. Apjoms – 11 000 kubikmetru gatavās produkcijas mēnesī. 98 procentus produkcijas eksportē uz Angliju un citurieni. Kokmateriālus iepērk arī Krievijā. Uzņēmumā strādā 45 līdz 50 strādnieki no Stradu pagasta. Tā ir viena trešdaļa visu nodarbināto. Izpilddirektors no viena ceha ved otrā, stāstot, ka te, lūk, atrodas kokmateriālu garinātava, te – taras cehs, noliktava un cits. Uzzinām, ka oktobrī sāks darboties jaudīga šķirošanas līnija.
“Uzņēmumā notiek nepārtraukta tā modernizācija, tāpēc uz laiku atlikta tā paplašināšana. Mēģināsim izmantot Eiropas Savienības līdzekļus, jo līdz šim iztikām ar bankas kredītiem. Mūsu ienākumu avots ir kredīts, peļņa un ES nauda,” steidz stāstīt J.Kalniņš.
No mūsu steidzīgajiem soļiem gaisā ceļas putekļi. Nezinu, vai gids to ir pamanījis, bet bilst, ka plašo ražotnes teritoriju esot paredzēts pilnībā izlikt ar plātnēm. Saklausu arī vārdus, ka ikvienam darba devējam esot izdevīgāk, ja darba veicēju mazāk, tāpēc ražošanas procesu gandrīz pilnīga automatizācija esot “Gaujas koka” nākotne.
Skolā nepazīst kadru mainību
Pirms veram Stāķu pamatskolas durvis, A.Vīgante norāda uz tai pretim atrodošos SIA “Evarte” veikalu “Lats”, kas tapis gada laikā. Nosaukumam ir sava rozīnīte. Rīkotājdiretore Terēze Kozuliņa stāsta, ka blakām veikalam, kādreizējās Stāķu centrāles telpās, līdz septembra sākumam ierīkošot arī kafejnīcu, tādējādi atrisinot “Gaujas kokā” strādātāju ēdināšanas problēmu. Apsolām, ka nākamajā gadā vai pat ātrāk apmeklēsim kafejnīcu, un steidzamies uz skolu, kur mūs jau gaida direktore Diāna Šķēla, vispirms vedot skatīt jauko skolas iekšējo pagalmu. Viņa stāsta, ka pašu spēkiem esot paredzēts ierīkot atpūtas laukumu bērniem, bet pagājušajā gadā 11 000 latu izlietoti mācību iestādes labiekārtošanā, kas tagad lepojas ar jaunu jumtu, mūsdienīgām sanitārajām telpām un citu.
Skolā rudenī mācīties sāks 167 skolēni. Strādā 25 darbinieki, darbojas 12 interešu izglītības pulciņi.
“Diemžēl audzēkņu skaits nepalielinās, tomēr 1.klasē mums ir 16 skolēni. Uzskatu, ka mums jāņem vērā tā dēvētā “rotējošā publika”. Tas ir saistīts ar ražotni “Gaujas koks”. Skolas stiprā puse ir kadru nemainība un interešu izglītība,” pārliecināta direktore un ir norūpējusies, ka skolai ir tikai neliela sporta zona, bet nav sporta laukuma.
Stāķos veram arī bibliotēkas durvis, kur uzzinām, ka cilvēki salīdzinoši vairāk lasa dažādus preses izdevumus un bibliotēkas pakalpojumus izmanto 355 lasītāji.
Pie pirmsskolas izglītības iestādes sastopam tās vadītāju Viju Pušķi ar apjomīgu tapešu paraugu mapi padusē. “Mums ir piecas audzēkņu grupas, kas ir pārpildītas. Bērnu skaits katru gadu palielinās, jo uz Stāķiem bērnus vecāki ved arī no Daukstu pagasta un Gulbenes.
Stāķos daudzdzīvokļu mājas dzīvoklī iekārtots un veiksmīgi darbojas sociālais punkts, kur izvietojies apģērbu un apmaiņas punkts, frizētava, ir iespējams izmazgāt veļu, tikties ar sociālo darbinieku, kultūras un policijas darbinieku.
Izveidojis kolekciju dārzu
Stāķi un Šķieneri uzskatāmi par Gulbenes priekšpilsētu, tāpēc nevajag brīnīties, ja arī viena no Stradu pagasta skaistākajām sētām “Rozītes” atrodas pie pašas pilsētas robežas.
“Es tēloju ainavu arhitektu,” pēc sasveicināšanās joko saimnieks Ivars Roms, kurš ir pensionēts dārznieks. Kopā ar dzīvesbiedri Annu viņš iepazīstina ar plašo skujeņu, dekoratīvo krūmu un puķu kolekciju. Dārznieks stāsta, ka pagalma un dārza iekopšana sākusies 1981.gadā, kad toreizējā kolhoza vadība viņam ierādījusi šo ēku, norādot, ka tā ir sarga māja. Kā vasaras trakuma pārņemtas zied dažādu krāsu rozes, begonijas un daudzas citas retāk sastopamas puķes. Pats saimnieks salīdzināms ar dārzkopības enciklopēdiju. Ieceru I.Romam ir daudz, tikai tām vajadzīgs fiziskais spēks, kas papildināts ar materiālo atbalstu.
Vecākā zemnieku saimniecība
“Kalnaķīši” ir Stradu pagasta vecākā zemnieku saimniecība, kas oficiāli reģistrēta pirms septiņiem gadiem un uzskatāma par otro lielāko piena ražotāju saimniecību. Saimnieks Normunds Kalniņš, uz brīdi atrāvies no neatliekamajiem lauku darbiem, stāsta, ka apsaimnieko 71 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās platības. Novietnē ir 98 liellopi, no kuriem 48 slaucamas govis. Pamazām uzbūvēta arī jauna prasībām atbilstoša vaļējā tipa kūts, par ES struktūrfondu naudu iegādāta lauksaimniecības tehnika. Pienu pārstrādei “Kalnaķīši” pārdod akciju sabiedrībai “Smiltenes piens”, gadā no piena vada cisternā pārsūknējot 150 tonnu. Normundu nesatrauc tas, ka debesis skopojas ar lietu.
“Ja ganības un tīrumus labi pabaro, tad zāles pietiek,” saka viņš un piebilst, ka “Kalnaķīši” būtībā uzskatāma par ģimenes saimniecību, jo kopā ar viņu strādā arī brālis. Šī ir starp 14 pagasta zemnieku saimniecībām, kas gadā kopā pārdošanai nodod 5000 tonnu piena.
Izīrē telpas pasākumiem
Palienā piestājam pie otras konkursam pieteiktās sakoptās sētas “Vālodzes”, kur rosās Ineta Keiša, kas ir arī neliela veikala “Rota” īpašniece. Viņa, uz brīdi atrāvusies no tiešā darba, kas ir turpat blakus dzīvesvietai, stāsta, ka, lai iegādātos veikalu, pārdevusi personisko automašīnu.
“Enerģiska, jauna sieviete, kas viena tiek galā ar biznesu, viena audzina meitu un sakopj sētu,” lepni saka pašvaldības vadītāja, bet Ineta piebilst, ka A.Vīgante savulaik bijusi viņas skolotāja Stradu pamatskolā.
Stradu pamatskolas pagalmā direktore Sanita Lazdiņa izvietojusi stendu, kurā skatāmas fotogrāfijas par to, kā noritējusi ciemošanās Polijā. Nelielā mācību iestāde, kurā mācās 73 audzēkņi, akreditēta uz sešiem gadiem. Tas vieš cerību, ka skola pastāvēs. Skolai ir līgums ar pašvaldību, ka tās zāle veic arī pagasta kultūras nama funkcijas.
Izvēlas lauku romantiku
Tālu no pagasta centra Pededzes upes malā atrodas tehnisko zinātņu doktora, profesora Egona Lavendeļa un viņa dzīvesbiedres Dagnijas Dirbas vasaras rezidence, kā viņi paši dēvē mājvietu ar skaistu nosaukumu “Puķes”. Mājās ir tikai saimniece.
Zāli apkārt bērzam tikai tāpēc neesot nopļāvusi, ka tajā paslēpušās meža zemenes, bet ap kādu citu koku ieviesušies mellenāji. Mums jāiet apskatīt arī kāpnes, kas, pašu roku darinātas, ļauj nokāpt līdz Pededzei un pamērcēt plaukstas vēsajā ūdenī.
“Tikai uzmanīgi, te mēdz gadīties, ka zālē saritinājies guļ zalktis,” brīdina saimniece, bet es klusībā pie sevis nodomāju: “Labi, ka tas ir tikai zalktis.” “Puķes” – mazu, ar melnu ruberoīdu apšūtu mājiņu – rīdzinieki iegādājušies 1971.gadā, lai būtu iespējami tuvāk dabai un tālāk no lielpilsētas burzmas. Tikai ar savām rokām vispirms tapusi neliela vasaras mītne divos stāvos un baseins pagalmā. Uzbūvēta arī garāža, bet uz dīķi Dagnija katru dienu dodas ar grozu, kurā ir barība klusajām peldētājām.
“Puķēs” pagasta vērtēšanas skati arī beidzam, nebeidzot apbrīnot Dagnijas, šķiet, neizsīkstošo enerģiju, kas arī atsevišķa stāsta vērta.
