Vai dzīve ir tikpat drūma, cik lietaina diena? Jā un nē.
Vai dzīve ir tikpat drūma, cik lietaina diena? Jā un nē.
Cilvēku drūmās domas ir kā rūsa, kas saēd spaiņa dibenu, gribi vai negribi, tas ir jāizmet metāllūžņu kaudzē. Nē, mēs neesam sarūsējuši spaiņi! Nemetiet mūs atkritumu kaudzē!
Gudrie saka, ka katrs ir savas laimes kalējs. Varbūt jā, varbūt nē. Mēs šai pasaulē uzkavējamies īsu brīdi, kuru dēvējam par dzīvi – manu, tavu.
Mīļi lutināta, apjūsmota ežu māte laida pasaulē četrus mazus ezīšus. Viņi droši sekoja līdzi savai mammai, mīļojās pie piena bļodiņas, līdz vienā rītā pārdrošais mazulītis pietuvojās Rembim par tuvu. Šis ar ķepu sāka šo apmīļot savā suņa izpratnē. No rīta mazais ezītis bija beigts, mazmeita Lienīte raudāja, ežu māte pazuda no sētas un vairs neatgriezās. It kā neviens neko ļaunu nebija nodarījis. Katrs gribēja to labāko. Labāko pēc savas saprašanas. Vai ar mums nenotiek kaut kas līdzīgs?
Kāpēc manai vedekliņai jāatstāj Latvija, sava meitiņa, dēliņš, vīrs un jābrauc strādāt uz Īriju? Kāpēc jādara tas, ko īri nedara un uzskata par pazemojumu? Toties mēs, lepnie letiņi, to darām ar prieku. Ar prieku mazgājam traukus, uzkopjam istabas, audzējam rozes un skumstam pēc mīļajiem dzimtenē. Jā, mēs esam lepni, mēs esam stipri un vareni. Lepni un vareni ir tie, kuru alga mērojama tūkstošos. Tas, kura alga daži desmiti latu, ir citā kārtā, cits letiņš. Mūsējais, jūsējais…
Sildāmies leišu saulītē, apejam letiņa bodi. Esam vai neesam patrioti? Domā, kā gribi, mirušais dzīvajam nav nekāds padomdevējs. Un tomēr katrā no mums mīt izdzīvošanas velniņš. Mēs izdzīvosim un dzīvosim. Plauks Latvija, un mazmeitiņas Lienītes mazmeitiņa dzīvos citu dzīvi. Laimīgu, nelaimīgu, tomēr citādu. Kurš atceras, kāda izskatījās Gulbene 1944.gada rudenī. Salīdzinot to ainu ar šodienu, mēs esam paradīzē. Tomēr mums nav labi. Tāda ir cilvēka būtība vienmēr tiekties pēc kaut kā nezināma, labāka. Tā ir bijis un būs, bet ļoti gribētu, lai būtu daudz vairāk mazmeitiņu, mazdēliņu, kuri ar atvērtu muti klausītos, ko saka viņu vectētiņš, kā dzīvoja viņa vecvectētiņš. Tā ir saikne starp pagātni, tagadni un nākotni. Nu negrimsim latos, kaut mirkli padzīvosim pasakā.
Vectētiņš no Līgo
