Romāns turpinājumos.100. – Kas lai zina, – paraustīja plecus Dagnija, šķīvi slaucīdama. Viņa vēl būtu ko teikusi, taču Lonija nu bija tā iekarsusi, ka nelaida māsu pie vārda.
Romāns turpinājumos.100.
– Kas lai zina, – paraustīja plecus Dagnija, šķīvi slaucīdama. Viņa vēl būtu ko teikusi, taču Lonija nu bija tā iekarsusi, ka nelaida māsu pie vārda.
– Mums ar Jāzepu arī bija.
M-ī-ī-lestība, – viņa skumji pavīpsnāja. – Kur nu tā ir? Es pat vairs nesaprotu, kāpēc mēs vispār vēl esam kopā. Vai tad viņš ir tāds vīrs, uz kuru var paļauties un no kura sieva grūtā brīdī var padomu vai aizstāvību sagaidīt? Nekā! Ja es viņu nebīdītu un nekomandētu, tad šitā māja jau sen būtu izputējusi. Ne viņam rūp ziemai malku sagādāt, ne dārzu paravēt. Tik ar visādām muļķībām noņemties, teiksim, grozus pīt vai lilijas audzēt, kaut gan nevienam šie nieki nav vajadzīgi. Niekkalbis un jēlnadzis neveiksminieks Jāzeps ir, ne saimnieks. Taisni nesaprotu, kur man bija acis, kad tādu noskatīju.
Beidzot Lonija pieklusa. Laikam tomēr bija pagurusi no neierasti lielās runāšanas. To izmantoja Dagnija, lai bilstu dažus vārdus Jāzepa aizstāvībai.
– Man gan šķiet, ka jūs dzīvojat gluži labi… – viņa iesāka, samierinoši smaidot, taču vērās durvis un istabā sanāca vīri, kājas uz sliekšņa dauzīdami.
– Vai tev prāts! Tikko no slimības gultas, un tūdaļ pagalmā saldēties, – izsaucās Lonija, varbūt mazliet skarbāk, nekā būtu vajadzīgs.
Jāzeps vainīgi pasmaidīja un apsēdās savā vietā galda galā. Edmonds un Vismants iekārtojās viņam līdzās. Dagnija izsteidzās virtuvē un atgriezās ar kūpošu kafijas krūzi rokās. Lonija pasniedzās un paņēma no loga šķīvi ar māsas ceptām ābolkūkām. Margots, kurš pa savas istabas durvju spraugu varēja pārredzēt viesistabu, atpakaļ pie galda nesteidzās. Linda bija iekārtojusies viņam klēpī un sajūsmināta klausījās, kā tēva brālis no biezas grāmatas lasa pasaku par onkuli Jāzepu, kuru viņa paša brāļi pārdod citiem onkuļiem kalpot. Arī Anete un Žanna atgriezties viesistabā nesteidzās.
– Lai nu pačubinās vien bez mums, ģimenīte, – pavīpsnāja Anete, daudznozīmīgi uzsvērdama pēdējo vārdu.
– Man jau nu gan kāds gabals ābolkūkas derētu, bet, ja tu nevēlies viņiem piebiedroties, varam palikt arī šeit, – pasmīnēja Žanna.
– Dzirdēju tādas jocīgas runas, ka tu taisoties šķirties, – ārēji vienaldzīga, bet iekšēji vai mirdama no ziņkāres izdibināt svaines noslēpumu apjautājās Anete.
– Tieši to pašu es dzirdēju par jums, – rāmi atsmaidīja Žanna.
– Mēs? Šķirties? – patiesā izbrīnā izsaucās Anete. – Kurš tev to stāstīja?
– Vai nav vienalga? Tā daudzi pilsētā baumo, – attrauca Žanna, kurai gluži labi patika, ka izdevies izsist no līdzsvara vīzdegunīgo radinieci.
– Nē, nu baigi! Šitādas glupjības gvelzt. Kurš tev to teica? Pasaki man, kurš? – Anete uzstāja, no dusmām un aizvainojuma piesarkusi.
– Kāda tam nozīme? Visa pilsēta tā runā, – Žannas smaids kļuva noslēpumains. – Un vēl runā, ka tev esot jauns mīļākais.
Patiesībā sievietei neviens neko nebija teicis un apgalvojumu viņa bija izdomājusi uz ātru roku, lai paķircinātu vientiesīgo svainieni. Taču Anetei vaigi iekvēlojās kā divas pārgatavojušās zemeņogas. To redzot, Žanna atskārta, ka, pilnīgi negribot, ir atklājusi kādu noslēpumu.
– Tev tiešām ir mīļākais? – viņa neticīgi pārjautāja, vērīgi Anetei acīs skatīdamās. Tā brīdi klusēja, tad viegli pamāja.
