Koka karotei rodams plašs pielietojums. Ar to var ēst zupu, katlā maisīt ievārījumu, piebērt miltus pankūkām, pasniegt dāvanā, dažādot virtuves interjeru, izmantot kā mūzikas instrumentu, uzsist kādam pa pieri, izmantot kā suvenīru.
Koka karotei rodams plašs pielietojums. Ar to var ēst zupu, katlā maisīt ievārījumu, piebērt miltus pankūkām, pasniegt dāvanā, dažādot virtuves interjeru, izmantot kā mūzikas instrumentu, uzsist kādam pa pieri, izmantot kā suvenīru.
Tieši tāpēc gulbenietis Laimonis Lapsa grebj koka karotes, iepriekš nerēķinot, cik ar tām nopelnīs. Viņš to dara paša un citu priekam, daudzas stundas pavadot darbnīcā, kas pagaidām atrodas Stāmerienā. Tiklīdz būs gatava paša rokām būvētā pirts, kam vieta jau nolūkota mazdārziņā, Stradu pagasta “Ceļmalās”, uz vienu pirts telpu pārcelsies arī darbnīca.
“Ja vien koka bluķītis ar laiku nekļūtu par visneērtāko sēdēšanai izmantoto priekšmetu, es varētu darināt karotes, kausus un citus priekšmetus no koka 24 stundas diennaktī,” smejas Laimonis un rindo uz galda pakaramo drēbēm, kas tapis no egles, pamatīgu durvju rokturi, kas atgādina auna ragus, lielākas un mazākas karotes, kausu, kas vēl slīpējams, lai pilnībā būtu gatavs.
“Pamatskolā nepatika mācīties, tāpēc izmantoju katru iespēju uzturēties skolas darbnīcā. Darbmācības skolotājs Ilmārs Koris, manu amatniecisko cītību redzēdams, bieži iedeva darbnīcas atslēgas, sakot, ka viņš man neko nav devis, lai eju un strādāju,” atceras Laimonis.
Amatnieciskā centība skolas laikā viņam līdzējusi ar darbiem piedalīties izstādē Rīgā. Laimonis izmēģinājis roku arī dažādu rotaslietu darināšanā no vara, tomēr viņš palicis uzticīgs darinājumiem no koka, jo tie ir dabiskāki.
Samaitājies uz mūžu
Laimonis bilst, ka skolas gados ar kokamatniecību samaitājies uz mūžu. “Man pietiek ieiet mežā, tūlīt ieraugu kādu koku, zaru vai izaugumu un jau zinu, ko no tā iespējams izgatavot. Ir vajadzīga tikai iztēle, jo daba jau pati ir spērusi soli pretim cilvēkam, pasakot priekšā, kas darāms,” saka amatnieks un smejas, ka mazu koka priekšmetu gatavošanai gan viņa rokas esot par lielām. Laimonis rāda no bērza māzera (izauguma) gatavotu koka karoti un skaidro, ka izaugumi esot piemēroti arī dažādu koka trauku gatavošanai.
Viņa darinājumu kolekcijā esot arī lielāki un mazāki ķipīši, ko meistars sauc par neķītriem. Šobrīd gan neesot neviena ko parādīt, jo visi izpirkti. Tos Laimonis noskatījis kādā avīzē un nolēmis izgatavot, pārliecinoties, ka šādu ķipju darināšana ir darbietilpīgs process.
“Āķis lūpā ieķērās skolas laikā, bet aktīvi karotes sāku gatavot pēc atgriešanās no armijas 1976.gadā. Man izdevās noskaidrot, kur meklējama pati pirmā karote, ko gatavoju. Prieks, ka tā vēl joprojām kalpo saimniecei. Pirmo karoti darināju trīs dienas, tagad pietiek ar trīs stundām,” lepojas Laimonis.
Kamēr rokās, tikmēr mīļa
“Cilvēki bieži jautā, kura karote man vismīļākā. Tādas nav. Karote man ir mīļa tikmēr, kamēr tā atrodas manās rokās, ļaujoties grebšanai un pulēšanai. Radīšanas process ir vistīkamākais, jo katru reizi gribas, lai rezultāts ir labāks un labāks. Jo koks cietāks un tik ātri nepadodas manām iegribām, jo man tas patīk labāk,” stāsta meistars.
Visgrūtāk esot apstrādāt Latvijā tikai nedaudz ievesto un ar pūlēm salūkojamo kizilu, toties darinājumam esot ilgs kalpošanas laiks. Laimonis no šā materiāla darinājis karotīti.
Viņš labprāt gatavotu arī izkapts kātus, bet šo “lauciņu” viņš šobrīd atstājis citu meistaru ziņā. Arī mēbeles negatavojot. Izņēmums esot taburetes, kam kāju vietā – zaraina koka posms.
Vispirms no zaļa koka veido sagatavi, ko liek kaltēties vismaz trīs mēnešus. Ne vienmēr to esot iespējams izmantot, jo kalšanas procesā tā ir saplaisājusi un der tikai iekuriem. Ja plaisu neesot, skaidrs, ka veikums būs kvalitatīvs.
“Man ir ieteikuši, lai novāru koku, tad tas neplaisā un ar to var strādāt krietni ātrāk, bet pagaidām neesmu to darījis, jo vārīšanas laikā koks zaudē tā koksnei raksturīgās krāsas. Gatavos darinājumus arī ar nitrolaku neapstrādāju, bet izmantoju lineļļu. Īpaši skaists ir veidojums no priedes koka, kas piesūcināts ar terpentīnu,” stāsta meistars, uzskatot, ka galvenais nav karotes vai pavārnīcas krāsainība, bet izturība.
Iekārta ir abas rokas
Laimonim nav ne koka virpas, ne citas iekārtas, kas paātrinātu radīšanas procesu. Viņa ražošanas iekārta ir abas rokas, kalts, vairāki āmuri un cirvīši.
“Amatnieku svētkos pienāk tante un saka: “Dēliņ, man tās taisnās karotes nepatīk, gribētu ar liektu kātu.” Atbildu, ka tādas netaisu, jo tad ir vajadzīga speciāla iekārta liekuma veidošanai un virpošanai. Ir gadījies, ka cilvēks norāda, ka ir kreilis, un vēlas iegādāties karoti, kas labāk iekļaujas kreisajā rokā,” stāsta Laimonis. Viņš labprāt kļūtu par koka virpas īpašnieku, kas šodien ir liels deficīts.
Lai lielāko daļu brīvā laika atvēlētu vaļaspriekam, vajadzīga pārējo ģimenes locekļu sapratne. Laimonim tā ir, jo gandrīz neviens vairs dāvanu neejot lūkot veikalā, bet lūdzot izgatavot viņam. Arī pret tirgošanos esot kļuvuši pielaidīgāki. Savulaik tikt pie mūžā pirmajiem dolāriem palīdzējušas karotes.
“Ne brīdi neesmu nožēlojis, ka jau skolas laikā man ļāva tā samaitāties,” smejas Laimonis, kurš kāda Latgales keramiķa darbnīcā apsēdies arī pie māla virpas un jau pirmajā reizē pārsteidzis saimnieku, jo izveidotais pods izdevies ne par mata tiesu sliktāks kā māksliniekam.
Karošu meistars uzskata, ja pat lāci var iemācīt dejot, tad arī karotes grebt var katrs, tikai vajadzīga vēlēšanās, lai nodarbe sagādātu baudu.
“Neviens vergs laimi nenes, ir vajadzīga patika un prieks,” viņš saka un piebilst, ka nekad negribētu karotes gatavot rūpnieciski, jo tad tām nebūtu dvēseles.
Koki, kas piemēroti karošu gatavošanai
Dzeltenā akācija. Tā neplaisā, ir viegli griežama. Tās aplieva – zaļgana, serde – sarkanbrūna.
Korinte – dekoratīva koksne, tai ir brūna serde ar zaļganām joslām.
Kadiķis – ļoti labi griežams, neplaisā. Ja vēlas saglabāt tā patīkamo smaržu, nedrīkst uzklāt nitrolaku.
Kļava – ciets, blīvs, balts koks.
Krūklis – ciets un sīksts ar dzeltenīgu koksni un tumšbrūnu serdi, grūti griežams, ar zeltainu spīdumu.
Ābele – ļoti cieta, blīva koksne, brūna.
Parastais ceriņš – ļoti cieta un blīva koksne ar ceriņziedu krāsas svītrām, grūti apstrādājama.
Pīlādzis – balta koksne, pelēkbrūna serde, sīksts, tāpēc vieglāk apstrādāt zaļu.
Ozols – ciets.
Apse – ļoti mīksta koksne, labi
Ticējumi
Ja sapnī atrod karoti, tad badu piedzīvo.
Ja nokrīt karote, tad ciemā nāks izsalkusi sieviete.
Ja paēdis atslej karoti pret šķīvja malu, tad saka velnam paldies.
Ja karotes sakrīt krustā, tad tas ir uz bērēm.
Ja ar vienu karoti divi ēd, tad tie drīz vien saķildosies.
Vīrietis nedrīkst ēst ar divām karotēm, tad tam ar divām sievām būs jādzīvo.
Kad ar karoti sit pa bļodas malu, tad iedzen badu mājās.
