Romāns turpinājumos. 103. Viņai mēle niezēja atgādināt, ka aizvadītajā vasarā “Pabērzu” siena pļavā tik vien bija strādnieku kā Jāzeps, Žanna un mazā Linda, jo Anetei tieši tajā laikā iegadījās pieredzes apmaiņas brauciens uz Dāniju.
Romāns turpinājumos. 103.
Viņai mēle niezēja atgādināt, ka aizvadītajā vasarā “Pabērzu” siena pļavā tik vien bija strādnieku kā Jāzeps, Žanna un mazā Linda, jo Anetei tieši tajā laikā iegadījās pieredzes apmaiņas brauciens uz Dāniju, Edmondu aizkavēja darba darīšanas, bet Vismants gluži vienkārši bija kaut kur aizdzēries.
Lonija jau dziļi ievilka elpu, lai sniegtu garu un pamācību pilnu atbildi, kad plaši atvērās istabas durvis un ienāca Jāzeps. Sievietes apklusa, sajutušās neomulīgi kā nedarbos pieķertas.
– Ko nu, meitieši, čubinaties ,kā peles midzenī salīdušas? – jautri jautāja jau krietni noreibušais Jāzeps, vispārējo noskaņu nemanīdams.
– Tāpat vien pļāpājam, – paraustīja plecus Lonija. – Spriežam, ka ziemai vajadzētu būt aukstai, ja jau tagad tik traki salst.
– Nu diezin vai. Ka vēl beigās nav tā, ka ap Jauno gadu līst. Cik tad nu ilgi tas sals trakos, – apšaubīja Jāzeps, tad padraudēja ar pirkstu.
– Bet nu gan ejam pie galda. Puisieši nosprieda, ka gribot torti.
Sievas cēlās un gāja, taču nodurtām galvām kā sazvērnieces. Dagnija jau bija izridājusi uz galda vietu un nāca no koridora ar finiera tortes kārbu.
– Ēdiet nu, – viņa vēlīgi teica. – Nekāda lielā meistariene gan neesmu, bet – ko tikai neizdarīsi dēļ mīļotā radinieka.
Lai gan nebija pateikts nekas īpašs, tomēr visi iesmējās. Vienīgi Lonija savilka skābu ģīmi. Apzīmējums “mīļotais radinieks” viņai diez kā nepatika, tāpēc pablenza uz māsu baltām acīm. Taču balss skanēja silti un sirsnīgi, kad viņa teica:
– Dažreiz var taisni pabrīnīties, cik ļoti cilvēki ar laiku satuvinās. Jā, kad jau gadu nasta plecos un nekā vairs nav ko darīt, tad visi kļūst rāmi un mīlīgi kā vienas mātes bērni.
Dzēliens bija neveikls. Neviens to pat nepamanīja. Vienīgi Dagnija, šķiet, vairāk gan pati sev, novilka:
– Jā, zināmā vecumā robeža starp vīrieti un sievieti izzūd, un mēs visi kļūstam vienkārši cilvēki.
Pārējiem nebija laika klausīties. Tie sniedza šķīvjus Anetei, kura dalīja torti, kāri nogaršoja cepumu un neskopodamies slavēja cepēju. Tomēr apmierinātā rosība neturpinājās ilgi. Kad torte bija apēsta, viesi sāka gandrīz vai neslēpti garlaikoties. Jāzeps pastāstīja dažādus jocīgus piedzīvojumus no savas dzīves. Taču klātesošie tos jau bija dzirdējuši vismaz reizes desmit, tāpēc tikai smīnēja un nevērīgi māja ar galvām.
Vienīgi Žannai bija interesantāka nodarbošanās. Viņa atkal rāja Lindu, kura bija tik nepiedodami neveikla, ka izmeta sev klēpī vienu no sārtajām sviesta puķēm, ar kurām tik dāsni bija norotāta torte. Jaunā kleita, kas taču maksāja veselus septiņus latus, nu bija sabojāta, un māte rājās pilnu krūti. Lonija un Anete metās skuķēnu aizstāvēt. Dagnija no virtuves atnesa siltā ūdenī samērcētu dvieli un ziepes. Tomēr visa šī kņada Žannas dusmas nemazināja. Likās, viņas naidam uz meitu ir daudz dziļākas saknes, un sabojātā kleita ir tikai iegansts, kas ļauj tām izpausties uz āru.
Vīrieši notiekošajā raudzījās tik vienaldzīgi, it kā tas būtu fragments no televīzijas seriāla. Margots neveikli smīnēja un raudzījās uz savām sažņaugtajām rokām. Likās, dievbijīgais vīrietis grib teikt: “Es te esmu tikai garāmejot!” Izmantodami apjukumu, pārējie trīs vienu pēc otras iztukšoja vairākas glāzītes sīvā. Tad Vismants pieslējās kājās un bravūrīgi paziņoja:
– Sieva, beidz bļaustīties, ģērb bērnu un braucam mājās!
Jāzeps pagramstījās labajā krūšu kabatā un iespieda dēlam saujā ko čaukstošu.
– Lai kā tev, dēls, iet, vienmēr atceries, ka tev ir tēvs, kas, ja vien varēs, noteikti palīdzēs, – viņš svinīgi teica, tad pagrābstījās otrā kabatā un izvilka mašīnas atslēgas. – Ņem. Pagaidām man to vāģi nevajaga.
Edmonds zīmīgi saskatījās ar sievu, un Anete nepatikā saviebās, Lonijai pierē ievilkās dziļa dusmu rieva, un viņa tikai ar grūtībām novaldījās, neko neteikusi…
Viesus izvadījuši, “Ratenieki” noklusa. Lonijai bija apsāpējusies galva, tāpēc viņa apgūlās. Arī Jāzeps, pēc slimības vēl īsti neatspirdzis, bija pārāk daudz runājis un staigājis. Īsu brīdi pie televizora pasēdējis, viņš sāka snauduļot un drīz vien arī devās pie miera. Vienīgi Margotam nekur nebija jāsteidzas, un viņš palīdzēja Dagnijai nokopt galdu un nomazgāt traukus.
