Šodien Zinaīdas Borodkinas mājās liesmos iekurts ugunskurs. Apkārt būs mīļākie cilvēki un draugi.
Šodien Zinaīdas Borodkinas mājās liesmos iekurts ugunskurs. Apkārt būs mīļākie cilvēki un draugi.
Jā, es pat pieļauju, ka par svētkiem brīnīsies pļāpīgā vārna, kura apmetusies dzīvot Zinaīdas mājās Beļavas pagasta “Rudzīšos”. Trešdien Zinaīdai palika 60 gadu. Pati viņa smej, ka tā ir vecuma jaunība – tātad viss tikai tā pa īstam sākas.
– Dzimšanas dienās vienmēr saka daudz labu vārdu…
– Televīziju man iznāk skatīties reti, bet es vienmēr esmu brīnījusies par apsveikumu programmu, kad par katru gaviļnieku saka tikai mīļo un skaisto. Es esmu šerpa, nezinu, vai par mani labo vien var teikt. Ir brīži, kad es gribu būt pilnīgi viena pati.
Tomēr par katru cilvēku var mēģināt atrast labu vārdu. Par to es esmu pārliecinājusies, izvadot cilvēkus pēdējā gaitā. Ir dažādi aizgājēji. Mēs visi ienākam šajā dzīvē kā balta lapa. Kā sniegs. Līdz tajā tiek sperts solis, tur nav nekā. Kāds iekāpj dvēselē un to piebradā, tad dzīve pati sarežģījas un ne vienmēr cilvēks, kas pasaulē ienācis tīrs kā sniegpārsliņa, tāds arī var no tās aiziet, atstājot aiz sevis balto.
– Un grūti ir redzēt citu cilvēku asaras.
– Ir smagi tam tikt pāri. Iznāk pavadīt pat veselas ģimenes, veselas paaudzes. Par izvadītāju esmu nostrādājusi jau 23 gadus, drīz būs izvadīti 1000 cilvēki. Ja ir saiknes starp dvēselēm, tad es sevi mierinu ar domu, ka mani tur, tajā pasaulē, sagaidīs visi tie, kurus esmu izvadījusi, par kuriem esmu pateikusi kaut vienu labu vārdu.
Atnāk cilvēks bēdās un negribas atteikt. Kaut gan varbūt zini, ka pacelt to vari, bet vai vari panest? Vienu laiku, pēc sava pirmā dēliņa nāves, es neizvadīju nevienu cilvēku. Es to nespēju psiholoģisku apsvērumu dēļ. Vēl tagad neizvadu mazus bērnus, ir bijušas tikai vienas bēres, kad zemes klēpī guldīju mazu meitenīti. Emocionāli smagi. Taču ar gadiem, tuvojoties mūžībai, cilvēkam sāk zust pretestība laika skrējumam un beigu atziņai. Tad arī aiziešana vairs neliekas tik sāpīga, jo atskatoties aiz muguras ir viss – gana daudz laba. Ir viena nomierinoša doma – tajā saulē mūs kāds gaidīs. Es zinu, ka mani tur sagaidīs tētis un mans dēliņš. Jo arī tur gaida, arī tur dzīvo.
– Ko jums dod ticība, došanās uz baznīcu?
– Arī tad, kad strādāju par skolotāju, lielajos svētkos – Ziemassvētkos un Lieldienās – devos uz baznīcu. Braucu uz Rīgu, apmeklēju dievnamus tur vai devos uz baznīcu Varakļānos, kur dzīvo mana mamma. Man ir svarīga baznīca, kaut gan ir brīži, kad tur neeju. Ir pat svētdienas rīts, jau esmu saģērbusies, lai turp dotos, un tomēr – nē, es apsēžos un neaizeju. Mises laikā noskaitu lūgšanu mājās viena un jūtu mieru. Jā, es vakaros noskaitu lūgšanu. No rītiem apmetu krustu un, nākot no mājas līdz darbam, noskaitu lūgšanas par dēlu, mazmeitām, mammīti, kas ir 83 gadus veca. Par visiem savējiem. Un nekad neesmu aizmirsusi pateikties Dievam par pagājušo dienu un sagaidīto rītu, par gaviļu un it sevišķi par uzvarēto izmisuma brīdi.
– Pati sevi raksturotu kā stipru cilvēku?
– Jā, esmu tas cilvēks, kuru var triekt zemē un kurš celsies un ies tālāk. Jā, esmu stipra. Visu mūžu esmu vilkusi viena. Arī dēlu audzināju viena. Reizēm pie sevis smejos, ja es nebūtu stipra, vai es būtu visu izturējusi?
Kad raugos uz cilvēkiem, kas nāk uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, satiktajiem cilvēkiem bērēs, paskatos uz pasauli kopumā, es redzu, kā dzīve moka cilvēkus. Lai izturētu šajā pasaulē, ir jābūt ļoti stipram. Man ir bijušas slimības, gan dēla nāve, gan tuvu cilvēku aiziešana, smaga vientulība. Taču es esmu tam tikusi pāri. Iespējams, ka tādēļ es izliekos šerpa. Es arī esmu tāda. Iekšēji esmu maiga, bet ārēji izvēlos būt aukstāka, lai sevi pasargātu. Ir bijuši gadījumi, kad ar savu maigumu sev izdaru tikai sliktu. Tad esmu kā usne (smejas). Kad to paņem rokās, tad tā iedur. Ja tā prātīgi paskatās, tad ir taču vietas, kur to var aizsniegt bez ērkšķiem.
– Teicāt, ka jubilejā jūtaties labi.
– Es jūtos lieliski. Kad svinēju 55 gadu jubileju, tos gadus pēkšņi sajutu tikai dzimšanas dienas rītā pamostoties. Es burtisku jutu, kā uz katra mana pleca apsēstas pa vienam piecniekam. Tad nopurināju šo akmeni un to aizmirsu (smejas). Un tagad zinu, ka man ir sešdesmit, bet jūtos, it kā man to nebūtu. Es izlasīju vienu dzejolīti, kas man šobrīd ir vadmotīvs:
“Pie rokas man spieķis,
Pie cepures – zieds.
Sirds man ir jauna,
Un gadi – tik nieks.”
Es domāju, ka man visu mūžu Dievs vai Dievmāmiņa ir stāvējusi klāt. Grūtību brīdī ir licies, kādēļ viss uzlikts man, kādēļ tādi pārdzīvojumi, nepatikšanas nāk pār manu galvu, kad savelkas mezgls tik stingri, ka nav ko elpot, vienalga viss atrisinās. Paiet laiks, un es atskatos un aptveru, ka viss ir bijis tikai uz labu. Itin viss.
– Varbūt tādēļ ir laba sajūta, ka piepildās sapņi?
– Es vienmēr savā mūžā esmu vēlējusies māju. Piekritīsiet, ka nekur nav tik labi kā bērnībā. Kad koki šķiet lieli, zāle – zaļa, kad visi apkārt ir mīļi un labi. Kad es bezbēdīgi varēju aizskriet līdz vecmammas mājai. Man visu mūžu, pieverot acis, prātā ir viņas mājas zaļais mauriņš. Kā es tur tupēju un pie manis nāca lielas, baltas zosis. Tāds īsts latviešu mauriņš, kurš aug tikai tad, ja tiek mīcīts ar kājām. Interesanti – tas jūt sāpes un tomēr saņemas un aug. Tādēļ es vienmēr dzīvoju ar domu, ka gribu savu māju ar zaļu mauriņu. Un nu es šo māju esmu dabūjusi. Ilgus gadus tādu māju meklēju – labākas, sliktākas, vilinošas, kuras varētu iegādāties lēti, kuras pat pašas gūlās rokās. Un mūždien viss sanāca, ka es tās nepaņēmu. Tagad man ir apmēram 230 gadus veca guļbūves māja kalna galā. Es nezinu, vai tās var nosaukt par mājām, jo sijas ir nolīkušas melnas, kur viens mājas stūris ir sašķiebies, ir tikai viena istaba, kurā var dzīvot. Virtuvē ir īsta maizes cepamā krāsns un istabā – krāsns ar mūrīti. Bērnībā vecmammas man uz mūrīša uzlika kažociņu un es tajā ieritinājos. Kāda bija svētlaime! Un es tagad tajā varu atgriezties.
Pagājušā gada aprīlī es izvadīju “Rudzīšu” māju saimnieku. Ienācu tajā mājā, un cilvēks gulēja, saules apmirdzēts. Tobrīd es nodomāju, kāds tur ir miers un svētlaime! Lai arī tur ir bezgala daudz darba, lai arī tur viss ir sabrucis, man ir māja un man ir mauriņš! Netālu ir egļu puduri un ir liels vecu ābeļu dārzs ar gardiem āboliem. Un māja ar bezgala labu auru. Man ir sava vārna. Un manās mājās ienāca kaķene, kas ir gaidībās. Dzīvība rit.
– Kā sadraudzējāties ar vārnu?
– Iegāju mājā un sāku strādāt. Tīrīju un nesu ārā vecās lietas. Bija krēsla, un dzirdēju, ka kaut kas klapējas. Neesmu no bailīgajām. Galu galā tas ir mans īpašums, un tādā noskaņojumā gāju skatīties, kas dauzās. Izrādās – vārna. Nebiju dzirdējusi, ka vārnas spēj izdot tādas skaņas. Es viņai teicu: “Sveika!” Un saņēmu skaistu “krā” pretī. Tā mēs abas esam saradušas. Viņa dzīvo ābelē pie nodegušās dūmu pirts. Citā reizē dzirdēju, ka dārzā sapulcējušās daudzas vārnas. Pagāju uz viņu pusi un teicu: “Labdien, jums te sapulce? Jūs esat ļoti skaļas.” Nezinot, kura ir mana vārna, teicu, lai viņa parūpējas, lai draudzenes lido katra uz savām mājām, jo ir jau vēls. Un nepagāja ne piecas minūtes, kad vārnas aizlidoja, palika vien mana uzticīgā vārna. Tātad mēs abas protam visu sarunāt pa labam. To, ka šīs ir īstās mājas, novērtēju arī pēc tā, kā jūtos, atgriežoties pilsētas dzīvoklī. Lai arī esmu tur smagi, fiziski strādājusi, es nejūtos nogurusi. Kad es tur ienācu, novilku kurpes un basām kājām iegāju nenopļautajā zālē. Tās, protams, no vienas puses, ir manas emocijas. Otra puse – milzīgs darbs. Mājas ir jāceļ no jauna. Īstenībā “Rudzīši” ir mana dēla Zinta dāvana man (smaida).
– Nav grūti, ja dēls ir tik tālu – Īrijā?
– Protams, man gribētos viņu tuvāk, lai viņš man piepalīdzētu. Zintis smejas, ka tagad palīdz celt Īrijas ekonomisko stāvokli, vēlāk cels Latvijas. Es jau neesmu viena, brālis palīdz. Man ir vedekla, kura bieži pie manis ciemojas, man ir mazbērni. Ja man prasa par vedeklu Rutu, tad es vienmēr esmu teikusi: “Man ir kolosāla vedekla, jo viņai ir brīnišķīga vīramāte (smejas).” Jā, mēs satiekam draudzīgi, jo viņa prot būt labsirdīga diplomāte.
– Šodien jūsu mājās būs svinības. Arī īstajā dzimšanas dienā jutāties lutināta?
– Man bija liels pārsteigums dzimšanas dienā. Atvēru sava kabineta durvis, un tur viss ziedēja rudenī. Manas kolēģes bija sanesušas rudens ziedus – arī pusugunīgus pīlādžus un saulespuķes. Bija tik patīkami. Nāca sveikt citi no pilsētas domes, pat robežsardzes darbinieki. Es jutos dikti svarīga (smejas). Lai arī esmu rudenī dzimusi, nevaru teikt, ka šis ir mans mīļākais gadalaiks. Katrā ir kaut kas skaists. Pavasarī zemei ir neatkārtojama smarža, zeltainajā rudenī patīk talkas un cepto kartupeļu smarža. Ziemā man patīk brīži, kad debesis iet kopā ar zemi, kad griežas sniega virpuļi, bet es sēžu siltā istabā un priecājos par skaisto Dieva pasauli. Vasarā man patīk pasmaržot samtenes. Jā, man patīk rūgtas smaržas. Zinu, ka manā “Rudzīšu” dārzā starp kartupeļu dobēm būs vienkāršās magones. Ar gadalaikiem ir tāpat kā ar cilvēka dzīvi. Tur vajag visas krāsas un visas smaržas.
Beidzot sarunu, es viņai pasaku komplimentu, ka tik smalki un augumā mazi cilvēki ilgi izskatās jauni. Un viņa smejas un stāsta, kā vienreiz uz ielas kāds vīrietis no mugurpuses viņu nosaucis par meitenīti. Viņa pagriezusies un teikusi: “Nu, dēliņ?”
