MĀJAS STĀSTS: Ieraudzīt piemirsto (2.daļa)

Kaut senajam sienas pulkstenim sen pārlūzušas atsperes un dzeguze jau pusgadsimtu klusē, ārēji uzspodrināts, tas joprojām atgādina par saviem goda laikiem: par stundām, kas krāja minūtes; par dienām, kas kā krāsaini dzijas kamoli satupuši gadskārtu grozos; par mūžiem, kas vismaz astoņus desmitus gadu turpat blakus vien ritējuši. Cik bagāta es kļūtu, ja šis vecais sienas pulkstenis spētu izstāstīt visu pieredzēto! Varbūt dzeguze, kas savulaik vismaz divus gadu desmitus apzinīgi skaitījusi stundas, gribētu papļāpāt un pastāstīt par savu īsteno saimnieci Karlīnu. No vecmammas stāstiem par viņu atceros visai maz.