Sākas jaunā Baltijas Basketbola līgas sezona. Vien kafijas biezumos var minēt, kāda tā būs komandai “Bumerangs/Gulbene/ASK”.
Sākas jaunā Baltijas Basketbola līgas sezona. Vien kafijas biezumos var minēt, kāda tā būs komandai “Bumerangs/Gulbene/ASK”. Komandas galvenais treneris Agris Galvanovskis sapņu pilis neceļ un atzīst, ka priekšā ir smags darbs. Tomēr ir jūtama stingra un klusa apņēmība, kā jau Agra stilā.
– Kā vērtē savu komandu dienu pirms sezonas sākuma?
– Komandas sastāvs ir vecais, spēlētāji savā starpā ir saspēlējušies, īpašas nesaprašanās laukumā nav. Jā, mēs esam jauna komanda, kurai nav pārāk liela pieredze. Kaut gan pagājušajā sezonā to krietni guvām. Mēs esam normāla Latvijas komanda, kas nav stiprināta ar ārzemniekiem. Mums nav izteiktu centra spēlētāju, kas var tiešām labi nospēlēt zem groza. Tā visās komandās ir problēma, labu centra spēlētāju ir grūti atrast. Mūsu stiprākais punkts ir komandas sabalansētība. Ārējās līnijas spēlētāji ir labāki nekā centra, tādēļ tiek spēlēts uz to.
Skaidrs, ka šī būs grūta sezona. Ja es paskatos, kā tiek pastiprināti citi Latvijas klubi, cik ārzemnieku ir Ventspilij, Liepājai, arī “Baronam/LU”, tad saprotu, ka mums būs spēcīgi pretinieki. Arī Lietuvas un Iganijas klubiem ir labi ārzemju spēlētāji. Es ceru, ka būs spēles, kur mēs vinnēsim. Viss atkarīgs, kā komanda noskaņosies katrai spēlei, vai veiksme būs arī mūsu pusē vai tikai pretinieku. Sezona visu rādīs.
– Kā tu vari veicināt, lai komandai būtu labāks sniegums?
– Mans uzdevums – pirms spēles mēģināt pacelt spēlētāju pašapziņu. Sapulcē vienmēr uzmundrinu spēlētājus, ka nevar iet tikai laukumā un “atsist numuru”, arī tad ne, ja jāspēlē pret tādiem “grandiem” kā “Žalgiris” un “Lietuvos Rytas”. Arī tādos mačos mums nav jānokar galvas, bet jāiet laukumā un jāspēlē, jo tādus pretiniekus ne draudzības mačos, ne citur neredzēsim. Mēs neesam klubs, par kuru īpaši runātu Eiropā vai Baltijā, tādēļ labs pretinieks jāuztver ar prieku, jo tā ir iespēja krāt pieredzi. Lai arī zaudētu ar 30 vai 40 punktiem. Spēlējot ar Latvijas Basketbola līgas komandām, mēs to negūtu.
– Kādēļ joprojām esi uzticīgs Gulbenes klubam? Tev bijuši piedāvājumi doties uz citiem klubiem.
– Tas nav bijis nopietni, tikai runas pa telefonu, nevis oficiāli. Gulbenē varu strādāt. Protams, grūti, jo finansiālās iespējas nav tādas kā treneris varētu vēlēties. Tajā pašā laikā mēs palīdzam augt Latvijas spēlētājiem, mums nav ārzemnieku, un mēs savējos nesēdinām uz soliņa, lai dotu iespēju spēlēt citu valstu basketbolistiem.
Es kā treneris vēl daudz ko neesmu sasniedzis. Pats jau vēl varētu spēlēt, to atļauj mans vecums. Treneri par autoritāti basketbolā sāk uzskatīt no 40 līdz 50 gadiem. Jūtu, ka mans aicinājums ir audzināt jaunos spēlētājus, skatīties, kas no viņiem izaug. Kad pieredzi būšu sakrājis, tad varēšu strādāt arī ar pieredzējušiem basketbolistiem. Taču ar jaunajiem ir interesanti, jo redzi viņu izaugsmes iespējas, kā viņi attīstās, pats varu novērtēt, ko es viņiem varu iedot.
– Tevi uzskata par ļoti stingru treneri. Esi bargs?
– To es salīdzinu ar demokrātiju pēc padomju varas sabrukšanas. Esmu secinājis, ja komandai ļauj brīvu vaļu, sākumā tā nes augļus, bet vēlāk sākas anarhija un bardaks. Komanda ir jātur stingros grožos. Trenerim ir jābūt autoritātei, kur spēlētāji nekāpj uz galvas. Lielajā sportā tāpat kā armijā nevar būt atlaides un vaļības. Ja ir amatieru komanda, tad ir citādāk, tad veči pēc spēles arī kopīgi var iedzert aliņu, bet, ja puiši grib izaugt par labiem spēlētājiem, tad ir jābūt disciplīnai. Un, ja disciplīnu nevar noturēt ar demokrātiju, tad jābūt bargākiem noteikumiem. Varbūt, ka viņi vēlāk par to pateiks tikai paldies. Kaut gan arī ar mani visu var cilvēcīgi sarunāt.
– Vai veiksmīgi tiec galā ar satraukumu pirms spēlēm?
– Satraukums ir katru reizi pirms spēles. Gan tad, kad pats spēlēju, gan arī tagad, kad esmu treneris. Tas ir dabīgi. Būtu jāuztraucas, ja man nebūtu satraukuma. Tad būtu jājautā, kas ar mani notiek, ja ir apātija? Es kā spēlētājs veiksmīgi tiku ar to galā, un šķiet, ka arī kā trenerim tas izdodas.
– Un dusmām, ja spēle neiet…
– Nu, ja esmu dusmīgs, ka spēle neiet, tad jaunajam spēlētājam vajag uzkliegt vai bargāk pateikt, lai beidzot sāk spēlēt. Ir brīži, kad pašam gribas mesties laukumā. Tad pie sevis domāju, ka ir jāsavācas. Es jau kādreiz esmu pateicis arī spēlētājiem spēles laikā, vai man ir jāiet viņu vietā laukumā, vai man jāmet grozā?
– Un viņi klausa un cīnās?
– Jaunie basketbolisti nav tik profesionāli. Savu meistarību spēlētājs pilnveido 26 vai 27 gados. Mums komandā tādu čaļu nemaz nav, izņemot Māri Sniķi. Asākajos spēles brīžos manevrēju uz savām izjūtām, ko kuram pateikt. Būtu labi, ja pieredzējis saspēles vadītājs konsultētos un ieteiktu trenerim, kam labāk doties laukumā. Saspēles vadītājs varētu būt kā trenera palīgs. Mūsējie nav šobrīd tik uzņēmīgi, Raimonds Gabrāns vēl ir pārāk kautrīgs. Tas ir pieredzes jautājums. Pēc diviem trīs gadiem viņš noteikti varēs diskutēt ar treneri un pateikt savus ieteikumus attiecīgās epizodēs.
– Vai ģimenes klātbūtne spēlēs palīdz?
– Pirms spēles redzu, ka sieva ar meitu ir zālē, bet tajā brīdī es domāju tikai par spēli. Es zinu, ka reizēm spēli skatās arī māsa, tēvs, mamma un radi. Zinu, ka viņi tur ir. Pēc mačiem varam satikties un parunāt. Viņi par visu spriež no cilvēcīgā aspekta, nevis profesionālā. Aizrāda man, ja es pārāk stingrs esmu bijis pret spēlētājiem.
Protams, mājinieki dabū just, ka ir bijusi spēle. Nevaru atslēgties, stress un uzbudinājums nav uzreiz atmetams. Ja aizietu uzreiz gulēt, tāpat līdz pulksten 4.00 naktī nevarētu aizmigt. Tādēļ labāk paskatīties spēles ierakstu, protokolus, paanalizēt citu komandu sniegumu.
Psihologi iesaka pēc spēles uzreiz mājās neiet, bet visai komandai labāk pasēdēt kafejnīcā, nerunāt par basketbolu, vienkārši būt kopā. Taču mums tā nenotiek. Spēlētāji ir jauni, nav arī Gulbenē vietas, kur mēs varam būt kopā. Būtu jāorganizē šāds klubs, kur mēs ar faniem varētu satikties pēc spēles. Tāda doma man ir.
– Stingrs esi tikai darbā?
– Dzīvē es neesmu tik uzkrītoši stingrs. Bieži esmu kopā ar meitu Martu. Vasarā, kad bērnudārzs bija slēgts, es daudz laika pavadīju ar viņu. Viņa aug, visu mācās, mēs kopā spēlējamies, staigājamies, runājamies. Ja viņa sāktu spēlēt basketbolu, tad es atkal aizietu galējībās un, iespējams, būtu pārāk stingrs un prasīgs pret viņu. Pret meitenēm tā īsti nevar (Agris pasmaida). Labāk, lai viņa izvēlas citu sporta veidu.
– Pats jūties atpūties?
– Kad sezona beidzās, tad divas brīvas nedēļas paņēmu. Grūti nosēdēt mājās. Ja esi uzņēmis ritmu, tad pēc vienas brīvas nedēļas jau jūti, ka tā skrējiena pietrūkst. Tomēr atvaļinājums esot jāņem, lai “nesadegtu”. Šobrīd gan es nejūtos noguris. Man gan citam neatliek laika kā tikai basketbolam. Gribētos mācīties angļu valodu, bet nodarbības nevaru apvienot ar darbu, jo arī treniņi notiek vakaros.
– Savulaik biji treneris un arī pats spēlēji. Varētu tā atkal?
– Bija grūti savienot trenera darbu un pašam spēlēt. Pats zaudēju vairāk nekā spēlētājs, nevarēju koncentrēties divos virzienos. Kamēr biju jauns (es jau gan vēl tagad arī jūtos jauns), biju enerģijas pārpilns, gribēju sevi pierādīt uz laukuma un arī kā treneri. Prasības tomēr aug, un nevar sēdēt uz diviem krēsliem. Nevaru es iet laukumā, taisīt kļūdas pats un aizrādīt citiem par kļūdīšanos.
– Tomēr basketbols tevi ir rūdījis.
– Veidojis raksturu. Esmu piespiedies un saņēmies tad, kad ir grūti, esmu sevi pārvarējis, esmu iemācījies nečīkstēt. Sakost zobus un cīnīties. Ir spēlētāji, kas domā, ka visu var ielikt mutē, negrib un necenšas. Tas izpaužas uz laukuma. Ja nevari sevi piespiest treniņā “pamocīt”, tad spēlē vairs neesi cīnītājs. Būsi sevi pieradinājis, ka grūtību brīdī vari padodies. Raksturs sportā ir vajadzīgs. Arī savā komandā esmu redzējis, kā atnāk fiziski knaps puisis, parāda raksturu un izveidojas par spēcīgu spēlētāju. Es gribētu, lai tā dara visi manējie puiši.
