Ak, šis krāšņais un ieilgušais saulainais rudens mani saviļņo, redzot nenovākto ražu dārzos.
Ak, šis krāšņais un ieilgušais saulainais rudens mani saviļņo, redzot nenovākto ražu dārzos. Es nevaru vienaldzīgi paiet garām nevienai ābelei vai nenovāktu kartupeļu laukam. Sajūtot zemes un tās augļu smaržu, reibst galva, jo tajā sakāpj svētlaimes un cilvēkam dabiskās alkatības asinis. Šajās krāšņajās rudens dienās krustām šķērsām kājām esmu izstaigājis visu mūsu miestu. Zinu, kur raža jau novākta (bez manis) un kur tā vēl gaida (mani). Nakts aizsegā es jūtu sevī pamostamies pirmatnējo laupītāja garu. Jūs domājat, ka tas ir viegls darbs, ka man nav jānokaujas ar savu sirdsapziņu? Tiesa, vēl bargāk par sirds balsi mani uzrunā paša bailes. Drosmei ierauju graķīti, paķeru ķerru un, savai laulenei Antonijai neko nesakot, dodos sirot. Visu savākto pēc tam rūpīgi noglabāju pagrabā, Antonijai nezinot. Tas būs viņai pārsteigums, kad Mārtiņos noklāšu virtuves galdu ar dārzu labumiem. “No kurienes tas viss?” tad sievuks pārsteigts jautās. Kas notiek mūsu ģimenes pagrabā, to mana Antonija nekad nav zinājusi, jo kāju tur nesper. Pagrabs un tā pilnums ir uz vīra atbildību. Lūk, tā!
Tā nu naktī uz pirmdienu es atkal biju devies sirot. Vispirms noraku kartupeļus pushektārā. Domājat viegli? Turklāt vēl jābaidās no meža cūkām! Runā arī, ka dažs labs saimnieks, savu lauku pasargāt gribēdams, to esot nomīnējis vai pievienojis signalizāciju. He. Katram kartupelim?! Joks paliek joks, bet jābaidās ir. Tomēr riskēju. Tikko biju novācis kartupeļus, ķēros pie ābolu ražas turpat blakus esošajā augļu dārzā. Es, ziniet, ābeles nepurinu. Es kāpju kokā un akurāti noplūcu katru ābolīti. Lieku augļus spainī un rūpīgi noberu kaudzē uz akurāti apakšā paklātas sedziņas. Pabeidzis darbiņu, nosvīdis atlaidos maķenīt uzpīpēt. Priekšā bija vēl darbiņš visai naktij, lai ar savu ķerru 1000 reižu ražu nogādātu no dārza uz savu pagrabu. Visu – līdz pēdējam kartupelim un ābolam. Te piepeši kāds silti pieskārās manam plecam… Nodomāju – spoks vai suns. Abi ir vienlīdz briesmīgi! Paskatos – večiņa. Domāju, vai tiešām būs jānovāc arī viņa! Šausmās asinis sastinga dzīslās. “Paldies tev, labo dēliņ! Pats Dieviņš tevi man ir palīgā atsūtījis,” večiņa mani mīļi uzrunāja. Viņa apsēdās man blakus un uzprasīja, lai es arī viņai iedodot vienu pīpi. Sapīpējām. Un tad nu viņa pastāstīja briesmu lietas. Kaimiņam kāds zaglis esot aizpagājušo nakti novācis visu ražu dārzā. Kaimiņš esot šo pieķēris aiz rokas, atpazinis, izsaucis policiju. Būšot tiesa. Viss miests tagad to zagli vārdā zinot, daudzinot un gānot.
Šajā brīdī man šausmīgas domas sāka riņķot galvā. Iedomājieties tikai, ja tā nelieša vietā būtu es! Visi tad runātu: “Antons – zaglis, Antons – zaglis…” Brr. Labi gan, ka tā nav. Es ātri atvadījos no večiņas un metos projām, savu ķerru viņai kā dāvanu atstādams. Bet večiņa nopakaļ man vēl sauca: “A kas man palīdzēs ražu līdz pagrabam aizdabūt?” Es jums teikšu, tās večiņas tomēr ir gaužām nepateicīgas. Atdosi mazo pirkstiņu, paprasīs visu roku. Uzmanieties!
