Romāns turpinājumos. 111. Pasaulē ir daudz cilvēku, kuri mūža pirmos gadus atceras kā saulainu laimes saliņu. Lanai turpretim bērnība šķita kā tumša un bīstama purva dūksts, kas ierauj akacī katru neuzmanīgāku gājēju.
Romāns turpinājumos. 111.
Pasaulē ir daudz cilvēku, kuri mūža pirmos gadus atceras kā saulainu laimes saliņu. Lanai turpretim bērnība šķita kā tumša un bīstama purva dūksts, kas ierauj akacī katru neuzmanīgāku gājēju. Tajā pietrūka sirsnības un maiguma, ko bērnam spēj sniegt vienīgi vecāki. Citādi nemaz nevarēja būt, jo pedantiskā un nervozā māte visu uzmanību un rūpes veltīja dzērājam vīram, kurš par ģimeni vispār nelikās ne zinis. Lana vēl joprojām izjuta dīvainas tirpas, kas sažņaudza krūtis, klausoties vecāku sarunas rītos.
Aleksandr, es tevi lūdzu: nedzer, – māte runāja eksaltētā balsī, tēva priekšā stalti izslējusies. Lanai viņa likās kā teātrī reiz redzētā Anglijas karaliene, kas pasludina nāves spriedumu savam mīļākajam.
– Sievuk, piedod. Viss, es vairs nekad tā nedarīšu. Vakarā būšu mājās skaidrs kā stikliņš – murmināja tēvs, galda galā uz ķeblīša sakņupis. Meitenei bija viņa mazliet žēl. Tomēr viņa neticēja asarainajiem solījumiem un intuitīvi juta, ka tiem netic arī māte.
– Lai nu tā būtu, Aleksandr, lai nu tā būtu, – viņa teica kā barga skolotāja puišelim, kurš solās cītīgāk mācīties ienīsto matemātiku.
Sajutis, ka strostētāja sāk pagurt, tēvs cēlās un ķēra avīzē ietīto pusdienu maizi.
– Tici man, Valij, šovakar būšu mājās precīzi pussešos, – viņš dudināja, noskūpstīja sievu uz abiem vaigiem un izlavījās pa durvīm. Varbūt sadzirdēja, bet varbūt arī ne dzīvesbiedres sarūgtinājuma pilno: – Neticu gan…
Vecāku sarunas pašas par sevi Lanu neuztrauca. Tās bija bez ļaunuma un ļoti atgādināja neveiklu roku saskrāpētu plati, kas pārlec, nepārtraukti atkārtojot vienas un tās pašas frāzes. Toties vakari meiteni biedēja. Viņa zināja skaidri: lai cik žēlabaini tēvs rītos solās laboties, vārdu viņš neturēs. Turklāt nekad nevarēja zināt, kādā izskatā un noskaņā ģimenes galva pārradīsies. Iedzēris Aleksandrs Višins vairs nebija rāms un paklausīgs jēriņš, bet dusmīgs lauva, kas ne tikai rēca, bet nereti palaida arī “ķepas”, iekaustīdams sievu. Valdonīgā māte tādās reizēs sarāvās maza mazītiņa, vīra ālēšanos kā ganiņš bargu pērkona grāvienu gaidīdama.
Strīdi parasti sākās ar vārdiem “Tev ir mīļākais!”. Lai gan nevienu aiz rokas Višins pieķēris nebija, tomēr – kas viņam varēja liegt tā domāt? Vēl jo vairāk tāpēc, ka vīrietis labi apzinājās, cik grūti sievai nākas viņu paciest. Nereti no miega uzmodusies, Lana dzirdēja, kā tēvs mātei skaidro: “Ja tikai es kaut ko
tā-ā-du par tevi uzzināšu, es tevi nogalināšu! Ar šīm pašām rokām es tevi saplosīšu gabalos. Izstaipīšu cīpsliņu pa cīpsliņai…” Tēva baismie draudi gan nekad nepiepildījās, tāpēc meitene pamazām pie tiem pierada. Tomēr ikreiz, kad šādas nakts sarunas dzirdēja, viņa iekšēji sastinga šausmās. Bērna fantāzija sarosījās, veidodama visbriesmīgākās slaktiņu ainas.
Mājas meiteni nesaistīja, taču tā nebija liela bēda, jo turpat aiz sienas taču dūca mūžam dzīvā iela, kas labprāt pieņēma visus likteņa pabērnus. Tiesa gan, bija daži nosacījumi. Teiksim, reizi pa reizei nācās nočiept mātei naudu, lai par to izpirktu draugiem cigaretes vai grādīgo. Lanu pieķērusi, māte parasti rājās, taču palika pielaidīga, kad meita izdarīto no sirds nožēloja un svēti apsolījās nekad vairs tā nedarīt. To visu meitene bija gatava paciest, lai tikai nezaudētu savu vietu barā, kur viņa tomēr jutās kaut cik vērta.
