Toleranta, savaldīga, lietišķa, prasīga pret sevi un citiem, ārēji ļoti nopietna. Tāds priekšstats ir par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Gulbenes filiāles vadītāju Ēriku Andževu.
Toleranta, savaldīga, lietišķa, prasīga pret sevi un citiem, ārēji ļoti nopietna. Tāds priekšstats ir par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Gulbenes filiāles vadītāju Ēriku Andževu.
Arī viņa kādreiz ir bijusi maza meitene, apzinīga skolniece Ozolkalna pamatskolā un līdzīgi daudziem citiem izsapņojusi neskaitāmus sapņus par to, kas kļūs, kad izaugs. Noteicošā bijusi vēlēšanās, lai darbs būtu saistīts ar cilvēkiem. Ja cilvēks kaut ko ļoti vēlas, tas piepildās. Tā noticis arī Ērikas dzīvē.
Viņa lepojas, ka ir dzimusi Galgauskā, un nekad nav domājusi par savējo saukt citu pagastu, tomēr uz neilgu laiku dzīves ceļi aizveduši Ēriku projām no dzimtās puses, lai atkal liktu atgriezties. Neilgu laiku viņa dzīvojusi Rīgā, kā arī strādājusi Alūksnes rajonā.
Bērnībā un skolas gados Ērika bijusi pārliecināta, ka strādās tikai par skolotāju. Viņas pirmie skolēni bijušas lelles un citas rotaļlietas.
“Pedagoģes izglītību ieguvu, bet par latviešu valodas un literatūras skolotāju Alūksnes rajona Pededzes astoņgadīgajā skolā diemžēl esmu strādājusi ļoti neilgu laiku. Darbs skolā man saistās ar gaišām un patīkamām atmiņām, iespējams, tāpēc, ka pati biju jauna. Vienmēr saku, ka mans darba mūžs iesākās ar bērniem, lai līdz šim turpinātos ar pieaugušiem cilvēkiem,” stāsta Ērika.
Vairāk nekā 13 gadus viņa strādājusi par toreizējās Galgauskas ciema izpildkomitejas priekšsēdētāju, tad iesaistījusies Gulbenes rajona izpildkomitejas darbā, kam seko 21. gads pašreizējā amatā.
Nebaidās uzdrīkstēties
Ērika nekad nav baidījusies sākt kaut ko jaunu un agrāk neiepazītu, uzskatot, ka galvenais ir vēlēties darīt.
“Varēju turpināt strādāt skolā, bet nomira brālis, mammai vēl bija divi skolā vadāmi bērni, tāpēc uzskatīju, ka man jābūt viņai blakus, lai palīdzētu. Protams, palīdzēt varēju arī, strādājot skolā Pededzē, bet jaunībā visas problēmas uztvēru sakāpinātāk nekā šodien,” stāsta Ērika. Viņai izteikts priekšlikums kļūt par ciema priekšsēdētāju. Ērika ilgām pārdomām neļāvusies, lai gan darbs šķitis svešs un nezināms.
“Tolaik man nebija īstas izpratnes, kas tā ir – tautas deputātu padome un sasaukums. Mierināju sevi ar domu, ka man pietiek gribasspēka, ka neesmu vienīgā, kas pārkvalificējas. Cilvēku neuzticību neizjutu, jo biju savējā starp savējiem,” smejas Ērika.
Respektē citu domas
Viņa ir pārliecināta, ka ikvienu darba kolektīvu un noskaņojumu tajā veido vadītājs. Pašreizējā kolektīvā strādā speciālisti, kas savulaik visi saņēmuši Ērikas piedāvājumu strādāt filiālē.
“Ņemot vērā situāciju, ja vajadzīgs, spēju izteikt stingru aizrādījumu, bet daru to mierīgi, jo neuzskatu, ka bļaušana ir labākais veids, kā strādāt ar padotajiem. Ikdienā ļoti daudz kontaktējos un apspriežos ar viņiem, uzklausot un respektējot darbinieku ieteikumus un domas. Uzskatu, ka no speciālista iekšējā noskaņojuma ir atkarīgs, cik kvalitatīvas būs darbam atvēlētās stundas, tāpēc, pamanot, ja kādam radušās problēmas mājās, veselībā vai citur, cenšos ar šo cilvēku runāt par tām un, ja iespējams, palīdzēt. Vienaldzība nav labākā padomdevēja,” saka Ērika. Viņai ne tikai darbā ir iespēja vērot, kā mainās paaudzes un līdz ar tām arī uzskati par daudzām dzīves problēmām. Ērika smejas, ka neesot izņēmums, jo bijuši gadījumi, kad dēlam Ingaram teikusi visiem labi zināmos vārdus “Dēls, kad mēs augām, tad gan tā nebija!”, pretim saņemot atbildi: “Mamm, tas laiks sen ir pagājis!”
Izjūt sapratni un atbalstu
Arī iestādes vadītāja ir cilvēks, kas nogurst, kas ne vienmēr, mājās aizbraukusi, spēj atbrīvoties no darba problēmām. Bieži vien tuvinieki ir tie, pār kuru galvām kā lavīna gāžas iekšēji krātais stress, tāpēc Ērika uzskata, ka viņai ir veicies, jo dzīvesbiedrs Staņislavs visu uztver mierīgi, šo mieru kā zāles kaisot sievas dažkārt sakāpinātajās emocijās.
“Neesmu cilvēks, kas mājās prot pilnībā atbrīvoties no domām par darbu. Bieži vien esmu tik ļoti aizņemta ar tām, ka nesadzirdu mājinieku sacīto, tāpēc manas apbrīnas vērti ir tie cilvēki, kas spēj mājās par darbu nedomāt,” saka Ērika.
Runājot par pieaugušajiem bērniem – meitu Vinetu un dēlu Ingaru, Ērika bilst, ka Vinetai ļāvusi izvēlēties profesiju. Viņa ir juriste Valmierā. Savukārt Ingaru vēlējusies redzēt kā ārstu vai galdnieku.
“Divas galējības,” smejas Ērika, “jo man ārkārtīgi patīk, ja vīrietis prot strādāt ar koku un no tā kaut ko izgatavot, bet dēlam ne viens, ne otrs manis izraudzītais amats nepatika. Ingars izdarīja savu izvēli, un es, protams, tai neiebildu. Viņš Ventspils augstskolā vienā gadā pabeidza trešo un ceturto kursu un tagad strādā Gulbenē, SIA “Rubate”. Kā māte priecājos, ka abi bērni ar dzīvi un darbu ir apmierināti.” Viņa tic dēla pārliecībai un apņēmībai karjeru veidot Gulbenē, lai gan bijuši mirkļi, kad Ērika ļāvusies šaubām, vai Ingaram mazpilsēta nebūs par šauru, vai būs pietiekamas izaugsmes iespējas. Viņa godīgi atzīstas, ka līdz pēdējam brīdim klusībā cerējusi, ka dēls pārdomās un savu darba dzīvi veidos Ventspilī, Rīgā vai kādā citā Latvijas pilsētā. Ērika, audzinot Vinetu un Ingaru, bijusi barga. Meita vēl tagad dažkārt pārmetot, ka viņai kā jau vecākajai mammas rājienu ticis vairāk.
Mājās rod līdzsvaru
Katru dienu Ērika mēro ceļu no Galgauskas uz Gulbeni, bet ir ar to apmierināta, jo pēc garīgi noslogotas darbdienas fiziska rosīšanās dārzā, vai veicot citus mājas darbus, šķiet kā atpūta. “Dēls man dažkārt aizrāda, kāpēc skaldu malku. Viņš uzskata, ka tas ir vīriešu darbs. Tomēr tagad viņš ir sapratis, ka es to daru ne tāpēc, lai norādītu uz vīriešu slinkumu, tas man ir iekšēji nepieciešams,” saka Ērika.
Viņa smejas, ka vēl nejūtoties veca, tikai pasē ierakstītais gadskaitlis nemitīgi pietuvinot pensijas laikam. “Neesmu sev noteikusi to, kas jāpaveic līdz aiziešanai pensijā, lai tad varētu teikt, ka nu viss dzīvē ir padarīts. Man gribas paveikt vēl ārkārtīgi daudz, tāpēc nav laika apstāties un ļauties nesteidzībai,” domīgi saka Ērika.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Ērika Andževa.
– Dzimusi: 1947.gada 25.aprīlī Galgauskā.
– Izglītība: Ozolkalna astoņgadīgā skola, Gulbenes vidusskola, Viļa Lāča Liepājas Valsts pedagoģiskais institūts.
– Darbs: latviešu valodas un literatūras skolotāja Alūksnes rajona Pededzes astoņgadīgajā skolā, Galgauskas ciema izpildkomitejas priekšsēdētāja, Gulbenes rajona izpildkomitejas darbiniece, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Gulbenes filiāles vadītāja.
– Ģimene: precējusies, vīrs Staņislavs, meita Vineta, dēls Ingars.
– Vaļasprieks: darbs lauku mājā Galgauskā.
