Galgausnietis Andris Vītols pagājušajā nedēļā divas dienas pavadīja Briselē, lai iepazītos ar Eiropas Parlamenta darbu un novērtētu, kā Eiropas Savienības sirdī rūpējas par cilvēkiem, kam ir kustību traucējumi.
Galgausnietis Andris Vītols pagājušajā nedēļā divas dienas pavadīja Briselē, lai iepazītos ar Eiropas Parlamenta darbu un novērtētu, kā Eiropas Savienības (ES) sirdī rūpējas par cilvēkiem, kam ir kustību traucējumi.
A.Vītols ir iesaistījies invalīdu un viņu draugu apvienībā “Apeirons”. Trīs tās pārstāvjiem bija iespēja klātienē pārliecināties par cilvēka ratiņkrēslā iespējām iekļūt ES institūcijā. A.Vītols atzīst, ka Eiropas Parlamentā varējis iekļūt ērti, vienīgi pati ēka ir būvēta tik haotiski, ka, piemēram, lai nokļūtu uz pusdienām, bija jābrauc ar četriem liftiem.
A.Vītols tikās arī ar deputātu Braienu Krouliju, kurš Eiropas Parlamentā strādā 11 gadus un ratiņkrēslā pavada jau 25 gadus. Deputāts septiņas reizes lūdzis pārbūvēt ēkas ieejas kāpnes, 1999.gadā ekspluatācijā nodotajā jaunajā Eiropas Parlamenta mājā Strasbūrā viņš nav varējis piekļūt plenārsēžu zālei.
“B.Kroulijs cīnās par invalīdu problēmu aizstāvēšanu ES. Viņš atzina, ka vēl joprojām tiek pieņemti invalīdus diskriminējoši likumi. Viņš ir bijis Rīgā un atzina, lai arī ES esam iegājuši nesen, invalīdiem pieejamas vides izveidē ir sasniegts daudz. Varbūt pat vairāk nekā, piemēram, Īrijā,” saka A.Vītols.
Trīs latvieši, tostarp arī A.Vītols, paši pārliecinājušies par vides pieejamību Beļģijā – kā cilvēkam ratiņkrēslā iekļūt metro, vilcienā vai lidmašīnā.
“Bez iepriekšējas brīdināšanas mēs devāmies uz metro. Videonovērošanas kamerās metro darbinieki pamanīja, ka mēs esam trīs cilvēki ratiņkrēslos, un tad viņi operatīvi parādījās un palīdzēja mums iekļūt metro. Iekļūšana vilcienā bija krietni sarežģītāka. Es nezinu, kā būtu, ja mēs vilciena stacijā būtu devušies bez brīdināšanas. Darbinieki zināja, ka mēs būsim, tādēļ ieradās darbinieks ar viegli pārvietojamu alumīnija platformu. Viņš to kā tiltiņu izklāja no perona malas uz vilcienu un uzstūma mūs augšā. Sazinoties ar rāciju, viņš brīdināja darbiniekus tajā pieturā, kur mēs vēlēsimies izkāpt, lai mūs sagaida. Pretimnākšana bija labvēlīga un ļoti laipna,” saka A.Vītols.
Pirms došanās uz Briseli “Apeirona” valdes loceklis Raimonds Smagars lidostā “Rīga” bija vadījis īsus kursus, kā tiem, kas brauc ratiņkrēslā, palīdzēt iekļūt lidmašīnā. “Rīgas lidostas darbinieki bija sagatavoti. Zinot, ka mūs būs jācilā, sagaidīja spēcīgi puiši. Briseles lidostā mūs sagaidīja meitenes, un es ar šausmām skatījos, kā viņas tiks galā. Tur gāja grūtāk,” atzīst A.Vītols.
Viņš novērojis, lai arī gājēju ietves Briselē bijušas bruģētas un ietvju malas neesot bijušas nodrupušas, arī tur nācies uzmanīties, jo ceļmalās ir ūdensnoteku renes, kuras arī Beļģijā dzīvojošajiem invalīdiem nākoties pārvarēt piesardzīgi.
