Ja veiksme nebūtu bijusi mednieka Ģirta Vilka sabiedrotā, diez vai viņam būtu bijusi iespēja tikt pie savas skaistākās staltbrieža trofejas.
Ja veiksme nebūtu bijusi mednieka Ģirta Vilka sabiedrotā, diez vai viņam būtu bijusi iespēja tikt pie savas skaistākās staltbrieža trofejas.
Septembrī Ģirts bieži tika dzirdējis baurojam aļņus, bija redzējis aļņu govi ar diviem teļiem, bet bulli redzēt izdevies tikai īsu brīdi no liela attāluma. Pēc tam sācies arī briežu auru laiks. “Jau iepriekš uzcēlu medību torni, intensīvi braukāju turp un gaidīju. Vakara krēslā tur manīju arī briežu bariņu ar jaunu bullēnu, tomēr lielais bullis nerādījās. Taču veiksmīgajā dienā iznāca pavisam citādi, nekā biju domājis,” stāsta Ģirts. Iepriekšējos vakaros briedis bauroja meža masīvā apmēram 200 metrus no medību torņa, tomēr līdz tornim neiznāca, tādēļ Ģirts nolēma, ka nākamreiz jāpaiet viņam pretī. “Labi pārzinu šo vietu, tādēļ zināju, ka tur ir vecs, aizaudzis izcirtums, kurā nolēmu uzstādīt pārnēsājamo medību luktu. Nākamajā vakarā turp devos ātrāk nekā parasti, lai varētu laikus ienest un novietot luktu, izpētīt situāciju. To paveicis, secināju, ka laika man vēl ir pietiekami, tāpēc nolēmu paskatīties, kas notiek medību objektā citur. Tovakar līdzi bija atbraukusi arī draudzene, kura vēlējās dzirdēt, kā bauro brieži. Kopā devāmies gar nopļautas pļavas malu, kad pēkšņi viņa pamanīja un pievērsa manu uzmanību uz kādu dzīvnieku pāri pļavai mežmalā,” stāsta Ģirts. Pirmajā momentā viņš nodomājis, ka tas ir kāds mājdzīvnieks, jo vasarā tur tuvējo māju saimnieks bieži ganīja zirgu. Tomēr nākamajā mirklī arī dzīvnieks bija pamanījis ko aizdomīgu un vēroja cilvēkus. “Tas bija briežu bullis, tāds, kādu vēlējos nomedīt. Skats bija iespaidīgs. Un tieši šoreiz ieroci nebiju pielādējis, jo šajā vietā neko tādu nebiju gaidījis. Nākamajās sekundēs viss notika ļoti ātri – es pielādēju ieroci, bet briedis jau skrēja uz mežu. Piemetu ieroci pie pleca, bet izšaut nevarēju – dzīvnieks pret mani bija tieši ar mugurpusi. Attālums jau bija pāri simts metriem, tas palielinājās ar katru mirkli, arī briedis pie meža jau bija pavisam tuvu. Tajā brīdī atcerējos, ka dzīvnieki pievērš uzmanību un apstājas, ja tiem uzkliedz vai skaļi iesvilpjas. Zaudēt vairs nebija ko, un es tā arī izdarīju. Un tiešām – pašā mežmalā briedis uz sekundi piestāja un pagriezās. Ar šo mirkli pietika, lai izdarītu veiksmīgu šāvienu. Biju nomedījis savu skaistāko briedi ar skaistiem ragiem. Meistars, kas veica to apstrādi, sprieda, ka tie varētu iegūt bronzas medaļas novērtējumu. Medniekam tas ir liels gods,” atzīst Ģirts.
Šīsvasaras gaides medību posms Ģirtam bijis veiksmīgs ne tikai ar to, ka izdevies nomedīt stirnāzi, Cēsu pusē pie draugiem veiksmīgas bijušas meža cūku medības, rudenī nomedītas zosis, bet arī ar to, ka daudzi dzīvnieki redzēti, netraucēti novēroti un šis tas arī nofilmēts.
“Galvenais, lai veiksme ir īstajā vietā un īstajā laikā. Ja esi īstajā vietā, bet neesi īstajā laikā, tad redzēsi vairs tikai pēdas. Ja esi īstajā laikā, bet ne vietā, dzīvnieks būs kur citur, kur pats neesi. Protams, ja nolemts dzīvnieku nomedīt, veiksmīgs medību iznākums atkarīgs arī no paša mednieka precizitātes,” uzskata mednieks.
