Druvienas pagasta “Murānu” mājās 8.oktobris ir īpašs, jo pirms 50 gadiem tieši šajā dienā Elvīra un Jānis Gruņieri viens otram, apliecinot mīlestību un apņēmību iet kopā pa dzīvi, teica “jā” vārdu.
Druvienas pagasta “Murānu” mājās 8.oktobris ir īpašs, jo pirms 50 gadiem tieši šajā dienā Elvīra un Jānis Gruņieri viens otram, apliecinot mīlestību un apņēmību iet kopā pa dzīvi, teica “jā” vārdu.
Elvīra, apsēzdamās uz krēsla silti sakurinātās istabas vidū, bet Jānis, piemeties uz mūrīša, nesteidzīgi stāsta, cik pārsteigti jutušies, kad pa rudens lapām klāto taku pāri pagalmam ciemos sanākuši bērni un mazbērni, lai noliektu galvas divu cilvēku mīlestības priekšā. Ziedi, mīļi apskāvieni, dāvanas un zelta kāzu jubilāriem veltītā dziesma par eglīti un bērzu rudenīgo dienu pārvērtuši neaizmirstamos svētkos. Īpaši tad, ja nav svinētas sudrabkāzas un katra kopējās dzīves gadadiena.
“Tam mums neatlika laika,” saka Elvīra. Viņa vien zina, ka ik gadu 8.oktobrī skatiens vairāk nekā citas dienas sekojis Jāņa gaitām, bet rokas, kopīgus darbus darot, pastiepušās tā, lai sajustu viņa roku siltumu.
Mūs laulāja divreiz
Elvīra atceras, kā pirms pusgadsimta, abi ar Jāni sadevušies rokās un pievakarē cauri mežam devušies uz ciema padomi, lai reģistrētu laulību.
“Domājām – klusi aiziesim, klusi atnāksim, tomēr cilvēki bija uzzinājuši un atnākuši apsveikt. Vīramāte bija dievticīga un par katru cenu gribēja, lai rīkojam kāzas, kurās mūs salaulātu mācītājs,” stāsta Elvīra.
Desmit dienas vēlāk Jāņa vecāku mājās atkal pulcējušies viesi, ieradies mācītājs, lai svētītu abu laulību. Klētī klāti mielasta galdi un uz tiem rindoti cienasti.
“Kāzas bija klusas, jo tolaik nemaz tā nedrīkstēja saistīties ar mācītāju,” piebilst Elvīra. Pirmo reizi viņa Jāni ievērojusi ballēs, viņš papildina, ka Elvīru nolūkojis, strādājot toreizējā mašīnu – traktoru stacijā par šoferi.
“Viņa strādāja par uzskaitvedi. Brauca man līdzi pa kaimiņu ciemiem.” Elvīra, mēģinot atminēties brīdi, kad Jānis viņu bildinājis, jautā: “Kā tad tur īsti bija?”, bet uzrunātais tikai smaida, bilstot, ka to nu gan viņš vairs neatceroties, tik daudz gadu pagājis. Arī izveicīgs dancotājs neesot bijis, lai gan Elvīrai tas paticis. “Esmu ar to samierinājusies,” smejas viņa.
Ienācēja vīra mājās
Jānis mēģina uzskaitīt īpašības, kas saistījušas un saista pie Elvīras. Izrādās, ka viņš vienmēr apbrīnojis sievas ārkārtīgo darbīgumu. Savukārt viņa Jāni mīļi sauc par mieramiku.
“Viņš ir tāds mierīgāks, es straujāka. Kas lai zina, varbūt tas arī mūs ir saturējis kopā. Pēc kāzām dzima bērni, tāpēc es ar viņiem vairāk pa māju, Jānis līdz pat pensijai agri rītos tika pavadīts un vēlu vakaros sagaidīts no darba. Es biju gan bērnu pieskatītāja, gan arī nelielās saimniecības aprūpētāja. Vienīgā diena, kad visa ģimene bijām kopā, bija svētdiena, jo Jānis strādāja arī sestdienās,” stāsta Elvīra un ērtāk iekārtojas krēslā.
Viņa ar nelielu drēbju pauniņu pie rokas ir ienācēja vīra vecāku mājās, bet pirmo pāri slieksnim sperto soli un pirmās jaunajā mājvietā vadītās dienas Elvīra atceras labprāt.
“Katram cilvēkam, sākot dzīvot svešā vietā, ir mazliet bail, bet ar vīramāti labi sapratāmies, daudz no viņas mācījos.”
“Tolaik neviens vairs neskatījās, cik bagāta līgava vai viņas vecāki. Sākoties kolhozu laikam, daudz labu saimniecību izputēja. Tā laika politika bija aplama,” Jānim savs – vīrieša – spriedums.
Viņš nesteidzīgi uzbur to laiku, kā “Murānos” izskatījies pirms daudziem gadu desmitiem, kad te mitis Jāņa vectēvs ar ģimeni. Tas ir stāsts par lielu istabu, kur vakaros pie petrolejas lampas pulcējušies ģimenes locekļi, lai pirms laišanās miegā pārspriestu padarīto un plānotu nākamās dienas gaitas. Tas ir stāsts par to, kā Jānis te mācījies spert pirmos nedrošos soļus, kā kara laikā mājas vajadzējis atstāt, lai dotos bēgļu gaitās.
“Nekur tālu netikām aizbraukuši, jo Druvienai fronte pāri negāja, lai gan uz visu bijām gatavi. Galvenais, mums bija mājas, kurās atgriezties un turpināt saimniekošanu,” atceras Jānis. To visu viņš stāstījis arī Elvīrai, kuru šodien lepni godina par saimnieci, kurai vienmēr centies un cenšas paklausīt un izpildīt viņas norādījumus. “Ir jau viņa tā galvenā. Ir,” smejas Jānis.
Elvīru viņš arī šodien godina par saimnieci, kurai vienmēr centies un cenšas paklausīt un izpildīt norādījumus. “Man ir viegli, jo arī tagad, palīdzot dēlam Jānim tikt galā ar saimniecību, kad sabojājas tehnika, vīrs to salabo. Viņam ir ķēriens,” Elvīra uzliela vīru un stāsta, cik labi, ka dēls ar ģimeni dzīvo tik tuvu, ka vajadzības gadījumā iespējams sakliegties, arī Inese tepat pagastmājā strādā par sekretāri, bet Ausma raujas pati savā zemnieku saimniecībā.
Gribējies sagaidīt pusgadsimtu
Ne Jānis, ne Elvīra nekad nav skaitījuši kopā vadītos gadus, bet, tuvojoties zelta kāzām, abi klusībā bažījušies, kaut nu tās sagaidītu.
“Ar katru dienu mums spēka paliek mazāk, bet gribētos paveikt vēl tik daudz. Esam tā saraduši, ka viens bez otra nevaram. Tā bijis vienmēr, arī tad, kad Jānis vēl strādāja un dažreiz aizkavējās, uztraucos, ka tik kas nav atgadījies,” pēc gadiem atzīstas Elvīra.
Ne viņa, ne Jānis jaunības dienu atmiņās nemēdz kavēties, runas vedas galvenokārt par ikdienišķām lietām, tāpēc retās reizes, kad viņi ir jaunības atmiņu varā, abiem ir kā svētki. Ja Jānim šodien būtu jāizvēlas Elvīra, bet Elvīrai Jānis, viņu izvēle būtu labprātīga.
“Ko citu es varētu izvēlēties, tikai viņu, jo labākas par Elvīru nevienas citas nav bijis un arī nebūtu,” saka Jānis un aiz briļļu stikliem paslēptajās acīs iedzirkstas šķelmīgs velniņš.
Tieši tāda pati ir arī Elvīras atbilde – nešaubīga, pilna pārliecības. Raugos abos un domāju, cik viņi ir bagāti cilvēki. Ne ar naudu un mantu, bet ar mīlestību, kas pirms 50 gadiem pieklauvējusi pie pareizu siržu durvīm.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Elvīra Gruņiere.
– Dzimusi: 1930.gada 22.martā Druvienā.
– Mācījusies: Druvienas pamatskolā.
– Darbs: strādājusi kolhozā, pastā, dārzniecībā, skolā, fermā.
Vārds, uzvārds: Jānis Gruņieris.
– Dzimis: 1929.gada 30.janvārī Druvienā.
– Mācījies: Druvienas pamatskolā, Gulbenes arodskolā.
– Darbs: kolhozā – šoferis, traktorists, mehāniskajās darbnīcās – mehāniķis.
– Izaudzinātas: meitas Inese, Ausma, Maija un dēls Jānis. Ir 13 mazbērnu.
***
Par vecākiem
– Meita Inese:
– Apbrīnoju vecāku dzīvesprieku un ārkārtīgo darba mīlestību, kā arī pacietību attiecībās vienam ar otru.
– Meita Ausma:
– No viņiem vienmēr esmu mācījusies mīlestību. Mīlestību vienam pret otru un cilvēkiem, mīlestību pret darbu. Nekad neesmu redzējusi, ka tēvs vai māte viens otram darītu pāri. Starp viņiem valda tikai saticība. No viņiem vienmēr īstajā brīdī esmu saņēmusi vērtīgu padomu.
