Nesen biju pie acu ārsta. Teica – pēc divām nedēļām atrādīties. Taču man pēkšņi ienāk prātā doma, ka noteikti jāuzraksta mūsu “Dzirkstelei” par piedzīvoto pārdzīvojumu toreiz – iznākot no acu ārsta kabineta.
Nesen biju pie acu ārsta. Teica – pēc divām nedēļām atrādīties. Taču man pēkšņi ienāk prātā doma, ka noteikti jāuzraksta mūsu “Dzirkstelei” par piedzīvoto pārdzīvojumu toreiz – iznākot no acu ārsta kabineta.
Kamēr gatavojos rakstīt, ir klāt jau 22.oktobra “Dzirkstele”, kur lappusē “Sestdienas saruna” raksts tieši par to pašu jauko cilvēku. Par Olitu Keibenieci.
Kad iznāku no ārsta kabineta un raugu, kur novietota mūsu mašīna, saprotu, ka tajā iekšā netikt. Vīrs – zinu – ir pārtikas veikalā “Saulīte”. Stāvu… Ceru, drīz varbūt nāks. Bet nekā. Saule silda itin jauki, toties vējš neganti pūš. Slimā kāja arī sevi liek just. Paeju Optikas mājas galā, aizvējā. Gaidu, gaidu, kāja kļūst aizvien sāpīgāka… Laikam esmu stipri saviebusies no sāpēm, kad dzirdu, kaut kur maiga balss satraukti sauc: “Vijiņa, Vijiņa!” Beidzot apjēdzu, ka sauc manu vārdu. Jauna sieviete steidzas pie manis un jautā, vai vajag palīdzēt, vai slikti jūtos un tā tālāk. Nu atpazīstu Olitu, šo jauko cilvēkbērnu, kura kādreiz arī dzīvoja Stāķos. Satraukta un priecīga par Olitas rūpēm, saku: “Nē, nē, nav nekas, gaidu tikai, kad tikšu mašīnā!” Pateicības asaras saskrien acīs, un saku mīļu paldies meitenei.
Kā Olita ievēroja mani aiz mājas stūra un steidzās palīdzēt – nezinu. Tagad tas ir liels retums. Pati vairākkārt esmu izjutusi, ka vairs nepazīst tādu vecu un vārgu. Vispār – izliekas neredzam.
Tāpēc nobeigumā gribu teikt, ka Olita Keibeniece ir ne tikai nelabojama optimiste, bet arī dvēseliski dziļi skaists cilvēks. Paldies, Olitiņ!
