“Kas tas par dīvainu koku, kam ir šādas lapas?” jautā kāda lasītāja. Koki ar šādām lapām aug Gulbenē, Ābeļu ielā, pretī veikalam “Fanza”. Skaidrojumu lūdzām Nacionālā botāniskā dārza dendrologam Andrejam Svilānam.
“Sarkanais ozols “Quercus rubra” savvaļā sastopams Ziemeļamerikā no Jaunskotijas līdz Pensilvānijai un Džordžijai, rietumos areāls aiziet līdz Minesotai un Aiovai. Tas ir līdz 25 metriem augsts koks ar olveida vai ieapaļu vainagu,” informē A.Svilāns.
Sarkanais ozols ir ziemcietīgs visā Latvijas teritorijā un samērā bieži ticis stādīts vecajos muižu parkos un jaunāku laiku stādījumos. Savu nosaukumu koks ieguvis pēc intensīvi oranžsarkanā krāsojuma rudenī. Tomēr ne visi sarkanie ozoli rudenī ir sarkani. “Sugai ir visai plašs izplatības areāls, turklāt tas krustojas arī ar citām radniecīgām ozolu sugām, tāpēc apstādījumos stādītie ozoli var atšķirties gan lapu formas (ar seklākām un dziļākām daivām), gan vainaga formas, gan rudens krāsojuma ziņā. Daudziem sarkanajiem ozoliem rudenī lapas ilgi paliek zaļas, tad strauji brūnē un dažkārt saglabājas pie zariem pat ziemā. Lapu krāsošanos rudenī var ietekmēt arī temperatūras izmaiņu straujums un amplitūda,” stāsta A.Svilāns.
Koka savdabīgā lapu forma (it kā ozols, it kā kļava) nereti rada komiskas situācijas. Ainavu arhitekte un Latvijas veco muižu parku pētniece Ilze Janelis stāsta, ka viņai reiz kāda sieviete uzdevusi jautājumu par jocīgām kļavām, no kurām rudenī dīvainā kārtā… birst zīles.
“Ja gribas pie mājas iestādīt sarkanu sarkano ozolu, daudz lielāka varbūtība būs, ja zīles ievāksiet no ozola, kam lapas rudenī tik tiešām krāsojas sarkanīgos toņos. Līdzīgi kā citiem ozoliem, zīles nevajag iekaltēt, bet gan, svaigi ievāktas, stādīt dobē. Jāatceras, ka jaunie ozoliņi ziemā ir iecienīta zaķu barība. Jaunos stādiņus ik pēc pāris gadiem līdz izstādīšanai pastāvīgā vietā vēlams pārskolot – rudenī vai pavasarī izrakt, saīsināt saknes (citādi saaugs pamatīgi burkāni – mietsaknes) un iestādīt atpakaļ. Tā stādiem izveidojas kompakts sakņu kamols un tie daudz vieglāk ieaugsies pēc iestādīšanas paliekošā vietā,” skaidro A.Svilāns.
Retāk apstādījumos ir sastopama cita radniecīga ozolu suga no Ziemeļamerikas – purva ozols “Quercus palustris” ar dziļāk šķeltām lapām.
Lielākās ozolu kolekcijas Latvijā ir savāktas Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī un Kalsnavas arborētumā.
