Neiespējami ir izbraukt cauri Tirzas pagasta Vecadulienai un starp laikazoba saēstajām ēkām nepamanīt jaunu guļbaļķu māju.
Neiespējami ir izbraukt cauri Tirzas pagasta Vecadulienai un starp laikazoba saēstajām ēkām nepamanīt jaunu guļbaļķu māju.
“Tas gan ir traks cilvēks, kas tik tālu no pagasta un rajona centra būvē māju. Ko viņš darīs tādā nomalē?” brīnās ne viens vien garāmbraucējs, bet topošās ēkas saimniece Mudra Cīrule, to dzirdot, tikai sirsnīgi smejas, sak, nez ko runās, kad uzzinās, ka mājai vārds būs “Pilskalni”, bet visapkārt tai – zāliens. “Ja citādāk nevarēšu, ar šķērēm to apgriezīšu, galvenais, lai neizbraukā pagalmu,” saka sirmā kundze, kas uz dzīvi Vecadulienā pirms diviem gadiem pārcēlusies no Ziemeļkarolīnas Amerikā.
“Rakstiet, ka mans vecums ir apmēram septiņdesmit; ka man patīk ātri braukt ar automašīnu, tikai žēl, ka te ceļš nav asfaltēts, tad gan novilktu uz visiem 130 kilometriem stundā; ka jaunajā mājā būs vismaz četras plašas istabas, lai vienā varētu ievietot apjomīgu skapi un pie sienām izkārtot gleznas, kuru man ir daudz. Gribu, lai apkārt būtu plašums, jo dzīvē visam jābūt olrait!” saka Mudra. Viņa līdzinās traukam, kura malām pāri plūst neremdināma enerģija, tāpēc atliek vien brīnīties par sievietes apņēmību un dzīvesprieku. Laikam tāds piemīt cilvēkiem, kas vairāk nekā 50 gadus ir dzīvojuši pēc citas valsts tikumiem un likumiem.
“Nesaprotu, kāpēc tie, kurus interesē mana māja, gaida tumsas iestāšanos un tad zaglīgi ložņā ap tās stūriem, visu izpētot. Ko tad tumsā var redzēt? Kāpēc dienā neatnāk pie manis un nesaka: “Mudra, gribu redzēt, kā tur viss būs?” Pati visu izrādīšu un izstāstīšu, bet nē… zogas,” brīnās Mudra un ātri izmet vairākus vārdus angļu mēlē. Sarunā tie viņai izlaužas ik pa brīdim.
Uz Vāciju 17 gadu vecumā
“Esmu dzimusi Liepājā. Tēvs un māte nomira, tāpēc dzīvoju pie vecmāmiņas. Kara laikā mani – 17 gadus vecu meiteni – aizveda uz Vāciju strādāt. Kādu laiku dzīvoju bēgļu nometnē, arī skolu izdevās pabeigt. Vācijā iepazinos ar savu vīru Vili Cīruli, kam vecāku mājas bija Tirzā. Viņš bija par mani pulka vecāks. Vispirms reģistrējām laulību, tad istabā, kur dzīvojām, salaulāja mācītājs, un cauri tā balle. Meitas uzvārds man bija Vistiņa, bet pēc kāzām lepni saucos Cīrules kundze. Piecus gadus nodzīvojām Vācijā. Piedzima vecākā meita Baiba. Vīrs brauca strādāt uz Ameriku, mēs posāmies līdzi. Sākumā nestrādāju, bet, kad Baiba sāka mācīties universitātē, nospriedām, ka naudas būs par maz, lai samaksātu par studijām, tāpēc sāku strādāt firmā “Medika Records”, kur aizvadīju 25 gadus. Lai gan skolā mācījos vācu valodu, dzīvojot vidē, kur visi runā angliski, valodas apguve neprasīja piepūli,” stāsta Mudra.
Kā var necienīt valodu!
Viņai nav saprotams, kā var būt tā, ka Latvijā krievi dzīvo jau trešajā paaudzē, bet neprot latviešu valodu.
“Tas mani tā aizskar, ka es varētu kliegt un sist kādam pa galvu. Nav tādu vārdu, ar kuriem raksturot ignorējošo attieksmi. Nu labi, kad pie jums valdīja komunistu režīms, veikalos aiz letes stāvēja krievietes, to vēl varēja saprast. Okei, olrait, bet šodien! Mī un žē, tu saejies ar citiem cilvēkiem un nerunā latviski! Kas tur ko brīnīties, ka krievu bērniem, kas dzīvo Latvijā, jāmācās runāt latviski! Tā ir cieņas izrādīšana valstij, tāpēc nav ko piketēt. Vels, lai parauj! Ja tev te nepatīk, ja tur ir labāk, brauc atpakaļ! Pasaki Putinam: “Hei, Putin mīļais, paņem mani atpakaļ!” Taču neviens jau negrib braukt atpakaļ, jo zina, ka tur viņš nebūs nekas,” piktojas Mudra.
Bijusi gatava pārmaiņām
Ziemeļkarolīnā Mudra ar ģimeni nonākusi ar luterāņu baznīcas palīdzību, tā uzņēmusies rūpes par tiem, kas savulaik dzīvojuši bēgļu nometnē, nedomājot, ka te nodzīvos gandrīz 50 gadus. Jaunajā mājvietā piedzimusi otra meita Jana Marta un dēls Andrejs. Vasarās Mudra bieži braukusi uz Tirzu, lai apciemotu Ligitu Dzeni. Tirzas Kancēna kapos ir arī Mudras vīra kapavieta. Urnu ar Jāņa pelniem uz dzimto pusi viņa no Amerikas atvedusi 1994.gadā.
“Ziemeļkarolīnā bijām maz latviešu. Visiem sanākot kopā – kādi 20. Pamazām cits pēc cita viņi sāka mirt. Izrādījās, ka no manas paaudzes biju jaunākā. Nezinu, vai es tur nespēju tā īsti iedzīvoties, vai biju gatava pārmaiņām, tāpēc, atbraucot uz Latviju, taujāju Ligitai, vai viņa nezina kādu pārdodamu zemes gabalu. Patiesībā man vajadzēja iet uz Liepājas pusi, tur ir daudz siltāks,” drebinās Mudra un skaita, cik kreklu savilkusi mugurā, lai nesaltu. “Nevaru pierast pie jūsu puses aukstuma! Patiesībā arī to māju te nevajadzēja celt, bet būs smuka. Man pašai patīk,” atzinīgi saka Mudra. Viņa stāsta, kā Ziemeļkarolīnā pārdevusi māju kādai afrikāņu ģimenei; kā sapakojusi mantas 26 kastēs, kas, pārsūtītas uz Latviju, tagad cita uz citas sakrautas pagaidu mājoklī; kā bērni izauguši, izskolojušies, kļuvuši patstāvīgi un negribējuši, ka mamma “min uz astes”. Arī kaimiņienes bildušas: “Ja esi izlēmusi pārcelties uz dzīvi Latvijā, tad dari tā!”
Patīk būt neatkarīgai
Mudra nenoliedz, ka iekūlusies lielā nomalē. “Tāpēc es nopirku mašīnu. Man patīk būt neatkarīgai un kārtot dažādas lietas, maksāt savus rēķinus. Tas nav nekas ārkārtējs. Ja es izdaru kādu kļūdu, okei, tā ir manis pašas kļūda. Vienīgais, ko nožēloju, pagaidu miteklim vajadzēja izvēlēties citu māju. Eh, bet tas nekas. Toties man būs jauna māja. O, jes! Cilvēkam jābūt optimistam, citādāk nevar. Amerikā mājai piebūvēju vienu, tad otru istabu klāt, beigās sanāca septiņas istabas, tāpēc es nudien nevaru dzīvot tikai divās istabiņās, jo man vajag guļamistabu, viesistabu, lielu, plašu virtuvi, lielu vannas istabu. Man jau te piedāvāja vecās mājas, bet, ak Dievs, augumā neesmu gara, bet vienā ar roku varēju aizsniegt griestus, otrā vairāki bija miruši, tāpēc Puteņu māte bilda, ka tajā neesot laba aura. Meita Baiba, manu rosīšanos vērojot, teica, ka tad, ja es kādreiz vairs nespēšot darīt, viņa aizvedīšot mani atpakaļ uz Ameriku,” stāsta Mudra.
Jums ir milzu birokrātija
“Ak, mī un žē, kādi tik papīri nebija vajadzīgi, lai es dabūtu šito zemi. Ak vai, ak vai, tas taču ir ārprāts! Šitādu birokrātiju! Dienu nokavēsi – maksā, viens paraksts vajadzīgs – atkal maksā! Kamēr sēdi aiz viena kabineta durvīm trīs stundas, otrā jau beidzies darba laiks. It kā cilvēkiem tik vien būtu, kā dirnēt aiz kabinetu durvīm. Okei, es nolēmu, ka vairāk neko pati nedarīšu, samaksāšu kādam advokātam, lai viņš palīdz visu nokārtot. Jūsu birokrātija nav man pa spēkam. Ja man ir nauda, tas nenozīmē, ka tā jāizgrūž birokrātiem,” piktojas Mudra. Enerģiskā kundze nenoliedz, ja bērni aicinātu atpakaļ, viņa šo iespēju rūpīgi apsvērtu. Vienīgais, ka visa iedzīve jau Latvijā. Iespējams, arī vīra kapavieta nespētu saistīt. “Nepiederu tām kundzēm, kas stundām ilgi sēž sakņupušas uz soliņa pie tuvinieka kapa. Man Amerikā bija kāda kundze, kas vienmēr teica: “Mudra, atnāc pie manis ciemos, kamēr esmu dzīva, pasēdēsim, parunāsim, iedzersim mazu šņabīti, paklausīsimies mūziku. Ja tu nāksi, kad es būšu mirusi, es taču to nezināšu un nejutīšu. “Vai tad nepietiek, ja aizved puķes un nogrābj lapas? Pietiek, bet jūs, šejienes latvieši, esat dīvaini,” uzskata Mudra.
Topošo “Pilskalnu” saimniece domājusi arī, kāpēc latvieši palaiž jauniešus plašajā pasaulē, bet nesauc viņus atpakaļ. “Man nepatīk tā viņu palikšana. Okei! Jes! Brauc, strādā, pelni naudu, cik tu vari, liec naudu zeķē, liec zem matrača, liec, kur gribi, bet pēc tam brauc atpakaļ! Latvijā bērni arī īpaši daudz nedzimst. Varbūt tāpēc, ka cilvēki, kam galvā ir prāts, daudz bērnus netaisa. Citādāk ir katoļticīgajām sievietēm, ja viņas paliek stāvoklī, tad kaut vai basām kājām, bet bērnam jādzimst,” prāto Mudra.
Ja šņabīti, tad ar mēru
Viņai piemīt spēja vienlaikus smieties un dusmoties. “Tā dzeršana pie jums, ak vai! No rīta skaties: jau rokas trīs un kājas metas greizi. Nevar iesākt dienu, ja nav iedzerta “krutka”, īstai mantai nav naudas. Atnāk tāds pie manis, grib kaut ko palīdzēt, samaksāju latu, bet viņš pēc stundas to jau nodzēris. Nedod Dievs, ja maksāsi, pirms vēl nav paveikts darbs! Maizes kukuli viņam nevajag, tikai dzeramo. Daļa ar to tā ir saindējušies, ka “krutka” ir vienīgā viņu dzīves jēga. Amerikā tā nedzer! O, jes, ir arī tur daudz dzērāju, bet tādā daudzumā… Man pat patīk un garšo kādreiz izdzert kādu mēriņu laba konjaciņa ar citrona šķēlīti, jo pēc tādas mazas glāzītes paliek labāk ap sirdi,” sirsnīgi smejas Mudra un aicina doties laukā, lai apskatītu topošo māju. Atvadoties dzīvesprieka pārpilnā sieviete vēl piebilst: “Es pati sev esmu kungs, man citu kungu nevajag!” Tad viņa sniedz roku atvadām un piekodina, lai nākamajā vasarā, kad māja būs gatava, noteikti atbraucot ciemos, tad labākai dzīvošanai derētu arī mazs laba konjaka mēriņš un citrona šķēle ar cukuru. Tas, lai labāka dzīvošana. Olrait!
