Ādažu kultūras namā 10.novembrī notiks Padomju Armijas karavīru ansambļa “Zvaigznīte” mūziķu salidojums.
Ādažu kultūras namā 10.novembrī notiks Padomju Armijas karavīru ansambļa “Zvaigznīte” mūziķu salidojums.
Pasākumā satiksies šodienas Latvijas armijas karavīri un mūziķi, kas padomju gados muzicēja ansamblī “Zvaigznīte”. Dalībnieki pulcēsies brīvā atmosfērā pie kafijas galdiem, muzicēs bijušie “Zvaigznītes” dalībnieki un jauniešu koris “Rezonanse”.
“Zvaigznītē” savulaik muzicējuši talantīgie puiši no dažādiem Latvijas novadiem, arī gulbenieši Gints Apsītis, Guntars Eniks, Ainārs Deksnis un Normunds Mazūrs šo ansambli sauca par savu. Tāpat kā savā laikā to darīja Gunārs Rozenbergs, Uldis Stabulnieks, Ojārs Grīnbergs, Adrians Kukuvass, Zigmārs Liepiņš, brāļi Sējāni, Imants Vanzovičs, Jānis Porietis, Aigars Grauba, Uģis Prauliņš, Nauris Puntulis un citi.
Pasākuma organizators ir Jānis Losevs, kas ansambli “Zvaigznīte” vadījis no 1979. līdz 1981.gadam. J.Losevs laikrakstam saka, ka pavisam šajā ansamblī, kas sāka darboties ar 1963.gadu un darbību turpināja līdz Padomju Armijas galam Latvijā, bija iesaistījušies aptuveni 200 jauno karavīru – mūziķu. Daudziem no viņiem muzikālā karjera ir sākusies tieši “Zvaigznītē”. J.Losevs saka, ka vēlētos “Zvaigznītes” mūziķu salidojumu veidot par tradicionālu pasākumu. “Gribam atgādināt, ka mūsu identitāte ir dzimtene. Par Latviju bijām toreiz, darbojoties “Zvaigznītē”, un esam tagad. Ne jau velti kādreiz dabūjām trūkties par to, ka “Zvaigznītē” dziedājām latviešu strēlnieku dziesmas. Un tomēr dziedājām,” saka J.Losevs.
Ar ko saistās “Zvaigznīte”?
Guntars: – Kad nonācu ansamblī, tikko biju iestājies konservatorijā, man likās, ka visu zinu un protu. “Zvaigznītē” sapratu, ka daudz vēl jāmācās. Tas bija stimuls turpināt izglītību, attīstīt sevi muzikāli. Taču nebija jau tikai muzicēšana vien. Dienā bija jāstrādā celtniecībā dažādās vietās Rīgā, jo mēs dienējām celtniecības bataljonā. Un tikai vakarā pēc smagas darbadienas devāmies uz mēģinājumiem, kuri notika ārpus armijas daļas – dažādos klubos.
Ainārs: – Tolaik bija liels gods būt muzikantam. Katrs no mums trim jau pirms armijas muzicēja. Gribēju šo statusu saglabāt arī dienesta laikā. Bija tāds teiciens, ka “Zvaigznīte” ir nelegāla muzikantu augstskola. Kas bija izgājis “Zvaigznītes” skolu, tam pavērās daudz iespēju turpināt karjeru mūzikā.
Normunds: – Tā bija neatsverama dzīves skola. Tik daudz koncertu! Katru nedēļu! Mēs bijām kā bartera darījuma sastāvdaļa. Par koncertu armija vai kāds virsnieks kaut ko dabūja. Uzvarējām Vissavienības konkursos, piemēram, konkursā “Kogda pojut soldati”, kuru translēja Ostankinas televīzija. Mēs bijām pārguruši, strādājot celtniecībā, pusdienlaikā gulējām. Bija darbs un mēģinājumi vakaros. Kad braucām uz koncertiem pa visu Latviju, pārējie armijas daļā mūs apskauda, jo braucām brīvībā. Mums, “Zvaigznītei” piešķīra apbalvojumus par labu darbu. Konkursā Maskavā, noklausoties līdzi atvesto fonogrammu, neticēja, ka tie esam mēs, kas dziedam tik labi. Ostankinas studijā lika vēlreiz dziedāt. Bija arī kuriozs, ka Ostankinas televīzijā mūs caurlaižu telpā aizturēja un nelaida tālāk, jo iepriekšējā pieteikšanā bija nepareizi pierakstīti mūsu uzvārdi. Es biju Muazers…
Ainārs: – Armijā mums ar Normundu smagākais bija pirmais pusgads. Gribēdami muzicēt “Zvaigznītē”, mēnesi ātrāk nekā jaunā iesaukuma puiši nonācām armijā. Tur pirmie mēneši līdzinājās dzīvei cietumā. Kā zināms, celtnieku bataljonā lielākoties dienēja krimināli sodītie, aziātu tautību pārstāvji un “blatņiki” latvieši. Bija jāparāda, ka mums ir mugurkauls, ka varam par sevi pastāvēt. Abi ar Normundu viens par otru kritām un cēlāmies. Tāpēc arī citiem sadevām un paši dabūjām pa muti. Taču vienalga neko nevienā vietā nedarījām un pie komandiera sūdzēties neskrējām. Vakaros, kad citi pīpēja, darīja muļķības, mums bija “Zvaigznītes” mēģinājumi. Savs laiks, lai būtu kopā ar mūziku. Pēc gada armijas dzīves smagumu vairs nejutām. Mūzikā guvām ļoti daudz.
Kāds bija repertuārs?
Guntars: – Tās bija patriotiskās dziesmas atbilstoši tālaika varai. Ja uzstājāmies Virsnieku namā (tagadējā Latviešu biedrības ēkā), tad viss repertuārs bija tikai krievu valodā. Taču ārpus Rīgas spēlējām latviešu dziesmas. Astoņdesmito gadu sākumā “Zvaigznīte” sāka dziedāt strēlnieku dziesmas. 1984.gadā “Liepājas dzintarā” mēs izcīnījām 1.vietu, dziedot strēlnieku dziesmu ciklu. Vēlāk šīs dziesmas jau, esot Gulbenē, iekļāvu kapelas “Senči” repertuārā, papildinājām tās ar leģionāru dziesmām un kā pirmie Latvijā sākām dziedāt tās Latvijas televīzijas ēterā 1988.gadā. Tā bija “Zvaigznītes” skola.
Ainārs: – Mēs veicām eksperimentu. Pēc 19 gadiem, kopš muzicēts “Zvaigznītē”, manā dzimšanas dienā sanācām kopā un bez mēģināšanas sarīkojām koncertu. Spēlējot atcerējāmies pat šķietami aizmirstas muzikālas nianses. Likās, ka tikko esam nogājuši no skatuves un uzkāpuši uz nākamās.
Normunds: – Atceros, ka no iepriekšējā vakara koncerta naktī bijām atbraukuši uz armijas daļu. Vienam šņabja pudele bija tubā ieslēpta. Skaņa vibrēja… Bija arī gadījums, kad muzikanta šķīvis, spēlējot pavadījumu ierindā, izlidoja no rokām un… komandieris šķīvim atdeva godu. Kuriozu bija daudz.
Ainārs: – “Zvaigznītē” man reiz pienāca klāt kāds cittautietis – armijas biedrs un jautāja, vai taisnība, ka instrumentālajā pavadījumā armijas svinīgajos pasākumos spēlējam dzērāju dziesmu “Tur es dzēru, tur man tika”? Teicu, ka jā.
Guntars: – To, ko mēs atļāvāmies pret Padomju Armiju, neatļāvāmies pret “Zvaigznīti”. Tur bija disciplīna un patriotisms.
Ainārs: – “Zvaigznītes” likums bija – nedrīkst nenospēlēt. Lai vai kas!
Guntars: – Man bija 39,4 grādu temperatūra, bet es spēlēju koncertā Ērgļu kultūras namā.
Vairs neesat muzikanti? Kāpēc?
Guntars: – Desmit gadus biju attālināts no mūzikas. Tagad muzicēšanu nedaudz esmu atsācis. Sava prieka pēc, ne biznesam.
Normunds: – Man punktu pielika gadījums, kad pirmo reizi piedalījos jauno vokālistu konkursos Jūrmalā, Jaltā. Latvijā atlasē vinnēju, bija jābrauc uz Jaltu. Nesaukšu vārdā to lielo mākslinieku, kas pienāca man klāt un teica: “Protestē! Nebrauc!” Es tam piekritu. Taču tas bija trieciens pašam. Pēc tam vairs nebija tā uzrāviena. Sākās cita dzīve.
Ainārs: – Pēc armijas spēlēju Guntara vadītajā kapelā “Senči”, vadīju diskotēkas. Taču mainījās situācija valstī, mainījās dzīves ritms. Ar muzicēšanu nodarbojos, kad daudz ko valstī nedrīkstēja darīt. Taču tad izrādījās, ka visu drīkst. Varēja pirkt un pārdot, nodoties uzņēmējdarbībai, celt savu māju. Gribējās nodrošināt ģimeni.
Epilogs
Puiši atceras bijušo ar prieku. Runā, ka varētu Gulbenē sarīkot koncertu visiem kopā un atgādināt par sevi, spēlējot to pašu mūžam jauno repertuāru – strēlnieku dziesmas. Tās tagad noteikti skanētu citādāk. Mēs skatāmies “Zvaigznītes” bildes, kur Guntars, Normunds un Ainārs ir jauni, stalti, izsalkuši, miega badā, populāri, meiteņu mīlēti un laikam taču arī laimīgi. Puiši saka, ka ne viens vien no tiem, ar ko kopā jaunībā muzicēts, jau ir viņsaulē.
Kāds pajoko, ka kapsētā ikvienam laikus sev vieta jānoskata. Kāds bilst, ka tāda vieta jau ir – blakus māmuļai. Visiem trijiem jau mātes viņsaulē. Kāds nopūšas: “Mēs visi trīs esam mammu mīlēti dēli.”
***
– Guntars Eniks – 42 gadi; “Zvaigznītē” muzicēja (basģitāra, balss, tuba) no 1982. līdz 1984.gadam; beidzis Latvijas Valsts konservatoriju; Gulbenes televīzijas īpašnieks; precējies, ir divi dēli.
– Normunds Mazūrs – 38 gadi; “Zvaigznītē” muzicējis (solists) no 1987. līdz 1989.gadam; beidzis Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolu; SIA “Gulbenes degviela” komercdirektors; precējies, ir meita un dēls.
– Ainārs Deksnis – 37 gadi; “Zvaigznītē” muzicējis (bungas, balss) no 1987. līdz 1989.gadam; beidzis Bulduru sovhoztehnikumu; SIA “Vidzemes bioenerģija” direktors; precējies, ir meita un dēls.
