Ja gulbeniete Daiga Sirmace būtu miljonāre, viņa ziedotu labdarībai. Šarmantā sieviete uzskata, ka kļūt par miljonāri nav neiespējami, jo pašreizējais laiks līdzinās amerikāņu kalniņiem – te lejā, te atkal augšā.
Ja gulbeniete Daiga Sirmace būtu miljonāre, viņa ziedotu labdarībai. Šarmantā sieviete uzskata, ka kļūt par miljonāri nav neiespējami, jo pašreizējais laiks līdzinās amerikāņu kalniņiem – te lejā, te atkal augšā.
Daiga ir friziere, kurai patīk strādāt vienai, tāpēc viņa izveidojusi pati savu salonu, tādējādi rodot ciešāku kontaktu ar klientiem. Katru rītu viņa sāk ar sevis noskaņošanu kārtējai darbdienai, ņemot talkā vairākas aromātiskas kafijas krūzes un pārlapojot piezīmju blociņu ar konkrētajā dienā darāmo.
– Vai tev ir vajadzīga iedvesma?
– Vairāk par iedvesmu man ir vajadzīgs laiks. Ja tas ir, tad paspējam cits citam pateikt vismaz dažus labus vārdus, kas spēj iedvesmot. Ārprāts, cik maz protam teikt komplimentus! Mēs, sievietes, labprātāk nolūram cita uz citu ar nelabvēlīgu skatienu, bet kāpēc nevarētu rasties iedvesma un uzlaboties noskaņojums, uzzinot, ja kādam cilvēkam veicies vairāk nekā man? Patīkami, ja kaimiņiem ir forša mašīna, ja audzis viņu labklājības līmenis. Ja tā nebūtu, kāds man labums no tādiem kaimiņiem?
– Kādas, tavuprāt, ir Gulbenes sievietes?
– Būtībā viņas nav tādas, kādas izskatās, ejot pa ielu. Imants Vanzovičs dzied par maskām, ar kurām visi dzīvojam. Lūk, ar šīm maskām radām nepieejamu un iekšēji noslēgtu sievietes tēlu, lai gan patiesībā esam mīlošas un atvērtas.
Neesam radušas smaidīt. Manuprāt, Gulbenes sievietēm trūkst pašapziņas, viņas no kaut kā it kā baidās. Esmu ievērojusi, ka baidās ne tikai sievietes, bet arī vīrieši. Baidās no tā, kā izskatīsies, ja 40 gadu vecumā jutīsies brīvi, apģērbā izvēlēsies košas krāsas. Pusmūžs nudien nav pasaules gals, tikai mums jāiemācās skaisti novecot. Daļa Gulbenes sieviešu to prot. Par to liecina kaut vai daudzās frizētavas, kas darbojas un negrasās bankrotēt. Arī frizieris zināmā mērā līdzinās māksliniekam, kuram nepieciešams izpausties. Nedzīvojam padomju laikā, kad zinājām: šodien pieci ilgviļņi un desmit matu veidošanas, tikai štancē kā pie konveijera.
– Vīrieši?
– Gulbenē ir daudz foršu vīriešu, tikai viņi pa ielām nestaigā un kafejnīcās augām naktīm nenīkst. Viņi strādā. Ja mums, sievietēm, personīgajā dzīvē neveicas, uzreiz visas vienā balsī apgalvojam, ka visi vīrieši ir riebekļi, atrodam pat vēl efektīgākus apzīmējumus. Tāpat kā sievietes arī vīrieši ir dažādi.
Vienmēr dusmojos, lasot žurnālu “Ieva”, jo tajā sievietes par visu tikai žēlojas. Ja arī kādreiz neveicas personīgajā dzīvē, tad, iespējams, nav satikts īstais cilvēks. Ja nesaskan, ar varu nevajag vienam pie otra turēties. Ļaudis neprot uzklausīt viens otru, par vieglāko uzskatot skaļu durvju aizciršanu aiz sevis un aiziešanu. Ir jābūt iecietīgākiem.
– Arī attiecībās ar bērniem?
– Noteikti. Manam dēlam ir 18 gadu. Mēs labi saprotamies. Esmu pārliecinājusies, ka visi bērni ir labi, tikai vecākiem ar viņiem vairāk jārunā. Vecāki to nedara, aizbildinoties, ka nav laika. Ja nespējat rast bērniem laiku, kāpēc laidāt pasaulē? Tāpēc, lai nemitīgi teiktu: “Liec mani mierā!” Kāpēc mēs neslavējam bērnus? Kāpēc nicīgi bilstam: ziniet, tā mūsdienu jaunatne…
Jāsaprot, ka paaudzes mainās. Mēs vispār cits ar citu maz runājam, varbūt tas ir tāpēc, ka cīnāmies par naudu un mantu.
– Esam kļuvuši materiālo vērtību vergi?
– Būt tādiem mūs piespiež valstī valdošā kārtība. Ja nestrādāsi, nedomāsi, kā nopelnīt naudu, nevarēsi norēķināties par daudz ko, tad rēķinies ar visām no tā izrietošajām sekām. Gribējāt kapitālismu, nu tad izbaudiet to, skaitiet santīmus un nodzeniet sevi darbā līdz bezsamaņai! Ir taču tā, ka šodien ne tikai atpūšamies, bet arī slimi ierodamies darbā un beigās brīnāmies, kāpēc esam laika trūkumā, kāpēc pārņem sapīkums.
– Šajā pasaulē uzskati sevi par cīnītāju?
– Nepiederu tiem, kas baidās. Ja netieku ielaista pa durvīm, iekļūšu pa logu, ja arī tas būs ciet, ielīdīšu pa skursteni. Esmu iemācījusies neteikt nē, lai gan visbiežāk apkārt dzirdu vārdus “man nekad nebūs”, “es nevaru”, “es neprotu”. Kā cilvēks var zināt, ka nevarēs un nepratīs, ja nav izmēģinājis? Protams, liela nozīme ir tam, kā tu ieej pa šīm durvīm.
Nekad neizpaužos ārēji, neizeju uz skaļām reklāmām, jo uzskatu, ka pati labākā reklāma ir mans darbs. Mana izpausme ir klientu mati. Par tiem varu runāt neskaitāmas stundas, lai gan nekad nedomāju, ka dzīvē kļūšu par frizieri.
Man patika bērni, tāpēc domāju, ka būšu skolotāja, aizbraucu pat uz Liepājas Pedagoģisko institūtu, bet tad pārdomāju. Nolēmu, ka iešu uz mediķiem, balts halātiņš, cepurīte, labi izskatīšos. Gadu mācījos, bija grūti, jo nebiju padomājusi, ka medicīnā galvenais nav tikai tavs ārējais izskats, ka būs jāsastopas ar asinīm, jāiet uz morgu un tamlīdzīgi. Piedaloties operācijās, es ģību. Tolaik lekcijās visiem studentiem galvās bija cepurītes. Tā bija visīstākā matu bojāšana. Man tas nepatika, jo gribēju, lai man mati ir veselīgi un vienmēr sakārtoti. Rīgā, Lāčplēša ielā, bija neliela frizētava. Man patika tās aura, sadraudzējos ar frizierēm un sapratu, ka tas ir darbs, ko vēlos darīt. Sākot strādāt Gulbenē, jautāju sev, ko te dara sieviete, kas dzimusi Saulkrastos, augusi Ainažos, vidusskolā mācījusies Lizumā un ieprecējusies šajā pilsētā, bet tagad pārcelties uz citurieni negrasos.
– Kā tu uztver tenkas?
– Man nav laika tajās klausīties, bet ir cilvēki, kas nezina, ko iesākt ar savu brīvo laiku. Ir ļaudis, kas, tenkojot par otru, mēģina viņā saskatīt savas kļūdas. Mani kaitina tas, ja kāds, neko nezinot, runā manā vārdā. Savaldību zaudēju nevis tenku vai lielas problēmas, bet sīkumu dēļ. Dzīvē daudz kam esmu tikusi pāri, sakot pati sev: “Sirmace, celies, ej un dari, dzīve turpinās!” Kāda nozīme kaisīt sev uz galvas karstus pelnus?
Lasot vērtīgas grāmatas, esmu iemācījusies augstākajā plauktā nolikt to, par ko nevajag domāt. Kas no tā mainīsies, ja brīdī, kad neveicas, sēdēšu un par to žēlošos? Dzīvoju ar pārliecību, ka viss atkal būs labi. Dzīve līdzinās zebrai, tajā melnās svītras mijās ar baltajām. Piederu pie tiem cilvēkiem, kas problēmu neatliek, bet cenšas to atrisināt uzreiz. No savām problēmām nevajag bēgt, tā rīkoties ir muļķīgi. Mani tā vienkārši saliekt nevar.
– Tici īstai mīlestībai?
– Ticu. Vai tad mīlestība var būt neīsta? Protams, cilvēki tāpat kā viņu likteņi ir dažādi. Es ļoti pieķeros cilvēkiem, nevis lietām. Nesavtīgi mīlu dēlu, vīru, arī kaķi. Neesmu sieviete, kam patīk vairāki. Ja dzīvoju, tad tikai ar vienu vīrieti. Labprāt uzlūkoju un novērtēju vīriešus, bet mīlu tikai to, kas ir blakus – savējo. Līdz šim esmu mīlējusi trīs vīriešus. Būtībā dzīve ir viena liela problēma, viss atkarīgs no tā, kā katrs to atrisina.
– Ko tu darīsi, kad nestrādāsi?
– Rakstīšu bestsellerus. Nosaukums varētu būt “Manas frizētavas dzīve”. Cilvēki, kas, sēdēdami krēslā, ir atklājušies, varētu būt droši, ka viņus neatpazīs, jo to, ko runājam salonā, uz āru neizlaižu. Frizierim ir jābūt psihologam. Nevar jaukt divus jēdzienus “pelnīt naudu” un “strādāt”.
– Ko tu vēl gribētu sasniegt?
– Kļūt par matu tehniķi un atvērt vēl kādu frizētavas filiāli. Šobrīd tāda veiksmīgi darbojas Lizumā. Mērķis ir arī frizētava bērniem un pusaudžiem. Man dzīvē obligāti jābūt mērķim, uz ko tiekties. Tiklīdz piepildu vienu, tiecos pēc otra un trešā. Citādāk neprotu dzīvot.
***
Daigai patīk
– lasīt vērtīgas grāmatas,
– braukt ar auto,
– apceļot Latviju un citas pilsētas,
– ilgstoši vērot cilvēkus,
– staigāt pa Vecrīgu,
– iegādāties sev kaut ko jaunu,
– palutināt sevi,
– iepriecināt citus,
– palīdzēt citiem,
– uzsmaidīt pretimnācējiem.
