Šajās pelēcīgajās dienās, kad zeltainā rudens skaistums jau pamazām sāk izzust, bet spožo sniegpārslu deja pār zemes virsu vēl nav sākusies, mani arvien biežāk pārņem skumjas.
Šajās pelēcīgajās dienās, kad zeltainā rudens skaistums jau pamazām sāk izzust, bet spožo sniegpārslu deja pār zemes virsu vēl nav sākusies, mani arvien biežāk pārņem skumjas.
Lai gan patiesībā skumjām īsta iemesla nemaz nav, tomēr pa laikam kaut kas nemanāmi aizskar vissmalkākās sirds stīgas un kaut vai tikai domās liek pievērsties dzīves jēgas meklējumiem. Tieši šajā laikā arvien biežāk domas klaiņo kaut kur starp pagātni, tagadni un nākotni, starp darbiem, kas jau ir paveikti un vēl būs jāveic, atceroties cilvēkus, kam manā dzīvē jau ir bijusi kāda nozīme, un domājot par tiem, kurus vēl nāksies satikt un iepazīt dažādās dzīves situācijās. Šis ir laiks, ko saucam par veļu laiku, par laiku, kas sev līdzi nes īpašu noskaņu, jo tieši šajā laikā pāri miglas vāliem klātajai zemei no aizsaules uz savām kādreizējām mājām nāk sērst mūsu mirušo tuvinieku dvēseles. Senie latvieši veļiem klāja galdus un ticēja, ka viņi ņem tikai to cienastu, ko gatavojuši tuvinieki, kas turpina godāt mirušos, ievēro viņu dzīves laikā izteiktos lūgumus un sargā viņu atstāto mantojumu. Sentēvu tradīcijām, protams, var neticēt, var saukt tās par izdomājumiem, bet gribas jautāt – kāpēc tieši šobrīd arvien biežāk aizdomājamies par saviem tuviniekiem, kāpēc tieši šajā laikā ierastie trokšņi šķiet tik neparasti un koku ēnas, kas mēnessgaismā stiepjas pār zemi, liekas tik neiedomājami garas? Man šķiet, ka atbilde meklējama tieši šajās sentēvu tradīcijās.
Krēslas stundā aizdedzu sveci un atceros savus viņsaulē aizgājušos tuviniekus. Es apzinos, ka otrreiz vairs nebūs ļauts satikt viņus un pateikt to, ko biju aizmirsusi pateikt vai arī neuzskatīju par vajadzīgu teikt, jo šķita, ka tas ir pašsaprotami. Tikai tagad, kad skatos sveces liesmā, atceros, cik daudz ir palicis nepateiktu vārdu, un tikai tagad saprotu, ka tos noteikti vajadzēja pateikt, jo mēs nezinām, kas var notikt nākamajā mirklī, mēs nezinām, cik garš ir katra cilvēka mūžs un kurā mirklī tas var aprauties.
Man nekad pašai nav nācies ne dzirdēt, ne redzēt veļus, un tomēr es ticu mūsu mirušo tuvinieku dvēseļu eksistencei. Ticu, ka veļu laiks ir iespēja vēlreiz – kaut vai tikai domās – satikties ar mūsu mīļajiem cilvēkiem, ticu, ka viņi šajā laikā, ietinot krēslas un miglas plīvurā, nāk vēlreiz apskaut mūs un ar vēja čukstiem atgādināt, cik ļoti ilgojas pēc mums. Lai neatgādinātu par sevi un neizjauktu mūsu ikdienas gaitu rāmo plūdumu citā laikā, veļi apciemo mūs rudenī, kad vakaros agri zemei pāri klājas tumsas šķidrauts un lietus lāses kā spožas asaras rit pāri loga rūtīm. Tieši šis laiks ir vispiemērotākais, lai vēlreiz atgādinātu par sevi.
