Ir pagājuši desmit gadi, kopš galgausnietis Andris Vītols nokļuva autoavārijā. Viņš guva smagu muguras traumu, kas uz visiem laikiem liedza iespēju staigāt.
Ir pagājuši desmit gadi, kopš galgausnietis Andris Vītols nokļuva autoavārijā. Viņš guva smagu muguras traumu, kas uz visiem laikiem liedza iespēju staigāt.
Nu jau Andris ar dzīvi ratiņkrēslā ir pilnībā samierinājies, var mierīgi runāt par pārdzīvotajām sāpēm un traģiskajām izjūtām skaistākajā jaunības laikā. Un, tā mums runājoties, Andris nonāk pie atziņas, ka šo dzīvi var mīlēt arī ratiņkrēslā.
– Vai desmit gadi ir pagājuši ātri?
– Tagad man liekas, ka tie ir paskrējuši. Pirms desmit gadiem piedzīvoju šausmīgu psiholoģisku traumu. Man bija 29 gadi. Kā var justies cilvēks, kad viņš saprot, ka nekad vairs nebūs kā vesels cilvēks, nevarēs pats izdarīt pašas vienkāršākās un elementārākās lietas? Sanatorijā Jaunķemeros, kur nonācu pēc ārstēšanās slimnīcā, ieraudzīju tādus pašus cilvēkus ratiņkrēslos. Citi jau bija psiholoģiski atguvušies, pieņēmuši dzīves pavērsienu, un viņu sejas bija priecīgas. Es biju nomākts, nespēju iedomāties savu dzīvi ratiņkrēslā, gribējās ātrāk prom no tās elles.
To, ka es nekad vairs nestaigāšu, ārsti man nepateica, to es pats apjautu. Ārsti nevar laupīt pacientam cerību. Taču Jaunķemeros man pienāca klāt kāds vīrs. Viņš smejot teica, ka pirmie desmit gadi ir visgrūtākie. Toreiz man likās, ka es viņu varētu nošaut par šādiem vārdiem. Nu jau man tas tiešām ir aiz muguras. Tomēr es domāju, ka cilvēkam pēc traumas nedrīkst teikt, ka viss ir beidzies, ka nav cerību. Līdz pēdējam jāpriecājas par katru nieciņu – ja izdodas pakustināt kaut vai vienu roku, pirkstu.
Pirmos trīs gadus manā galvā bija vismelnākās domas. Nav jābrīnās, ja cilvēks pēc šādas dzīves drāmas saka, ka nevēlas vairs dzīvot. Ir fiziski grūti tikt ar sevi galā. Kad es pirmo reizi pēc traumas mēģināju uzvilkt bikses, domāju: “šausmas, tas taču nav iespējams!” Pirksti un kājas neklausa. Pat taisni nosēdēt nevar. Pēc pusgada jau iemanījos to izdarīt. Sāpīgi bija pirmie iespaidi, kad no slimnīcas un rehabilitācijas centra atgriezos mājās – pagalms aizaudzis ar zāli. Saprotu, ka es to nekad vairs nenopļaušu. Pa galvu jaucās sadzīviskie jautājumi. Divi cilvēki mani ienesa mājā, tajā brīdī domāju: “Šausmas, kur es vienmēr ņemšu divus cilvēkus, kas mani iznesīs ārā?”
Dusmojies uz pasaules netaisnību?
– Man sāpēja, jo apzinājos, ka draugiem jau vairs līdzi netikšu. Ko nozīmē jaunam cilvēkam tikai trīs dienas gultā pagulēt ar gripu? Kad esi vesels, domā, cik labi, ka trīs dienu murgs ir aiz muguras. Ar mani tā nenotika. Es nebiju dusmīgs uz pasauli. Visu laiku sev jautāju, vai tiešām esmu bijis tik slikts cilvēks, ka tas ar mani noticis? Ko gan esmu izdarījis, ja man uzlikts tāds sods? Dusmas tās nebija. Tā bija briesmīga apziņa, ka nebūsi līdzīgs citiem. Tad draugi mainījās. Vieni aizgāja, citi nāca vietā. Psiholoģiski jau nemaz negribas tikai draugus invalīdus. Tagad gan ar sabiedrības apziņu viss ir kārtībā. Cilvēki vairs neskatās uz mani kā uz brīnumu.
– Kad mēs pirmo reizi tikāmies Galgauskā, tad jau tev pie mājas bija uzbrauktuve.
Pirms desmit gadiem nevienam nebija pieredzes, kā veidot šādas uzbrauktuves, par tādām problēmām tolaik neviens skaļi nerunāja. Es biju izmisumā, bija pārmaiņu laiks, vecāku saimniecībai arī negāja labi, neviens man nevarēja palīdzēt finansiāli. Kā tikt pie līdzekļiem? Es rakstīju vēstules. Tas bija veltīgi. Jo bagātākai firmai rakstīju, jo mazāka atsaucība bija. No piecām lielām firmām rakstītām vēstulēm atbildi man atsūtīja tikai “Aldaris”. Pieklājīgu atteikšanu, ka izskatīs manu iesniegumu un, ja nākamā gada budžetā tam būšot līdzekļi, tad tos varētu man piedāvāt. Protams, tas nenotika. Es piezvanīju uz “Skonto” firmu, un sekretāre teica, lai es neesmu naivs, ka neviens manu vēstuli nelasīs. Tad rakstīju vēstuli pazīstamai ārzemju latvietei, vai viņa man nevar ieteikt kādu latvieti, kas varētu palīdzēt finansēt uzbrauktuves veidošanu. Viņa pati man atsūtīja 300 latus. Toreiz man vajadzēja tieši tik. Naudai tad bija cita vērtība. Man bija jādomā, kā Līvānu tipa mājai nomainīt durvis, lai es varētu iebraukt ar ratiņiem. Gundars Rubenis no Stāmerienas man palīdzēja ar kokmateriālu piegādi, viens gulbenietis sponsorēja durvis.
Neviens jau man pats klāt nenāca un neprasīja, vai kaut kā var palīdzēt. Pašam vien bija jātiek galā ar organizatoriskajiem darbiem. Ko es pats varēju izdarīt? Kreisās rokas pirksti man pilnībā neklausa, labajai arī ir ierobežotas funkcijas. Grūti pat kreklam augšējo pogu aiztaisīt.
Atceros pirmos ratiņus, tie bija drausmīgi, paredzēti tikai, lai mani kāds varētu pastumt, es pats ar tiem nevarēju pabraukt. Tad man bija padomju ražojums. Es no ratiem izkritu vismaz piecas reizes – nolūza riteņi, pārlūza arī rāmis. Tas bija moku rīks, bet ar to es varēju mēģināt braukt pats.
– Vai “Apeirons” tev palīdzēja pieņemt jauno dzīvi?
– 1995.gadā cietu avārijā, 1997.gadā izveidojās “Apeirons”. Es pat neatceros, kā es nokļuvu līdz “Apeironam”. Drīzāk jau nejauši. Neviens sociālais darbinieks jau nenāca pie manis un informāciju par iespējām nenogādāja. Ar “Apeironu” sāku saņemt informāciju, braucu uz semināriem.
Netīšām pa radio dzirdēju par subsidētām darba vietām, kuras veido invalīdiem. Es biju uzstājīgs, vēlējos apmeklēt kursus vai mācības. Un tad nodarbinātības aģentūrā viņi parūpējās, lai es Jūrmalā varētu mācīties datorzinības. Es gan mājās pašmācības ceļā jau biju apguvis strādāt ar datoru. Bet man vajadzēja iegūt kādu apliecību, kas apstiprina manas zināšanas. Tad man izdevās Gulbenes bibliotēkā atrast darbu. Tas man daudz deva. Tikai tad radās jēga dzīvei. Jo tu esi tālāk laukos, jo mazāk ir iespēju. Pamosties, redzi, jauna diena pienākusi, bet ko tālāk? Dzīve aizrit bezmērķīgi.
Nevajag jau invalīdu žēlot, bet dot iespējas – ļaut integrēties, dot iespēju pašam pelnīt. Kāda vārdos nepasakāma prieka sajūta bija, kad bibliotēkā saņēmu pirmo algu un, iekļuvis veikalā, sapratu, ka es beidzot varu kaut ko nopirkt! Pašam strādāt un nopelnīt – tā jau ir cita apziņa. Invalīda pensija ir 80 lati (pēc pēdējās indeksācijas), no tās liela daļa tiek atvēlēta medikamentu iegādei. Invalīds bez zālēm nevar izdzīvot.
– Tu esi tagad speciālists, kā veidot invalīdiem uzbrauktuves.
– Es apmeklēju “Apeirona” kursus. Tagad varu citiem pamācīt, kā labāk veidot uzbrauktuves invalīdiem. Varu sniegt konsultācijas. Reizēm jau kāds arī padomu pajautā, cits atkal izveido pēc sava prāta, un tad ir slikts piemērs. Jāteic, ka tagad vidi vairāk sakārto, var iekļūt aptiekās un veikalos. Īpaši tas mainījās pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Gulbenē tagad ir vairāki veikali, kur es tieku. Viena frizētava. Viena aptieka. Diemžēl man nav pieejams neviens zobārsts, neviena veselības iestāde, arī mans ģimenes ārsts. Taču pārējās nepieciešamās lietas man ir sasniedzamas.
– Un tu brauc ar mašīnu.
– Draugi palīdzēja man to iegādāties, un es cītīgi maksāju kredītu, nu jau ir nomaksāts. Tā ir vienkārša “VW” automašīna. Piemērošanu manām vajadzībām sponsorēja valsts. Tagad braucu arī uz Rīgu. Pilnīgi mierīgi, bez stresa. Sākumā bija bailīgi. Pat braukšanu no Galgauskas un Gulbeni plānoju, pa tādiem ceļiem, kur būs mazāka satiksme. Tad es sapratu, ja es neriskēju, nepārkāpju noteikumus, esmu līdzvērtīgs satiksmes dalībnieks. Braukšana man bija asinīs pirms avārijas, un to man neviens nevar atņemt. Vienīgi ziemā ir jābrauc uzmanīgāk. Tad nedrīkst kļūdīties. Ja iznāk iebuksēt kupenā, tad kas man palīdzēs no tās izkļūt? Uztraucoties par degvielas cenu palielināšanos, mašīnu pārveidoju, lai tā darbotos ar gāzi.
Man patīk braukt, būt ārpus mājas četrām sienām. Iesēdies un aizbrauc, neviens nav jāgaida, ne no viena neesi atkarīgs. Tā ir lieliska sajūta. Pats sev kungs.
– Tagad tu esi ar visu samierinājies?
– Bieži ir diskomforts un sāpes. Katru dienu ķermenis ir savilkts, ir muskuļu spazmas. Ir grūti izcelties no ratiem, jo krampji savelk pie katras kustības.
Esmu pieņēmis visu, kas ar mani ir noticis. Tagad domāju, ko es citiem varu palīdzēt. Daudz domāju par žēlsirdību. Ja es būtu miljonārs, man nebūtu žēl citiem ziedot naudu un dalīties. Ir interneta portāls “www.ziedot.lv”, kur var ziedot dažādiem dzīves pabērniem. Ziedoju tur regulāri. Es, protams, nevaru ziedot daudz. Ir paradokss, jo cilvēkam vairāk naudas, jo viņš mazāk aizdomājas par tiem, kam tās nav un kam pat viens lats nozīmētu lielu atspaidu.
Mājās visu jau puslīdz varu izdarīt pats. Lielīgi skan, vai ne? Es nezinu, vai esmu stiprs. Kamēr dzīvē redzu jēgu, tikmēr tā mani stiprina. Ja varu tikt galā ar problēmām, tad arī rodas gandarījums.
– Ja nu vienā dienā tu atkal pieceltos no ratiņkrēsla?
– Ja ļaujamies sapņiem un tiešām notiktu brīnums, es vienkārši aizvērtu acis un kaut kur ietu. Izbaudītu to staigāšanas sajūtu. Ir man bijuši sapņi, kad redzu, ka bez problēmām staigāju. Sākumā, no rīta pamostoties, bija grūti un sāpīgi pieņemt atziņu, ka tas bijis tikai sapnis. Īstenībā no rīta jāsamierinās, ka pat piecelšanās no gultas ir grūta. It kā uz muguras būtu uzkrauts akmeņu maiss. Taču es to varu pacelt (smejas).
Nežēlīgi, bet varbūt tam visam bija ar mani jānotiek, lai es iemācītos palīdzēt tādiem pašiem kā es. To man vairāki cilvēki ir teikuši. Varbūt tas bijis mans uzdevums? Ja pats neredzi mērķi, tad tevi pie tiem varbūt aizvedīs caur sāpēm, traumām, nelaimēm. Es šobrīd cīnos šajā frontē – aizstāvot invalīdus un viņu tiesības. Un jūtu, ka daudz varu padarīt. Ar savu pozitīvo piemēru es varu kādam pierādīt, ka izmisumā nav jākrīt. Ka var sākt dzīvi no nulles. Ka to var mīlēt arī ratiņkrēslā.
***
Vizītkarte
Vārds: Andris Vītols.
Dzimis: 1966.gada 27.augustā.
Strādā: Gulbenes bibliotēkas publiskajā interneta pieejas punktā par datorspeciālistu. Pieejamas vides sabiedriskais eksperts.
Ģimenes stāvoklis: precējies.
Raksturojums: ļoti komunikabls, atsaucīgs un draudzīgs.
